Laimoņa Šulca, karikatūrista un pensionēta melioratora, vārds saistāms ar ūdenstūrisma attīstīšanu rajonā un sabiedriskā tūrisma organizēšanu.
Laimoņa Šulca, karikatūrista un pensionēta melioratora, vārds saistāms ar ūdenstūrisma attīstīšanu rajonā un sabiedriskā tūrisma organizēšanu.
Jums pieder frāze «Sports sākas tad, kad viens uzvar, otrs zaudē». Kā jūs to komentētu?
– «Sportot» sāku četru gadu vecumā. Kaimiņu puikam bija nopirkts velosipēds. Es tik ilgi lūdzos vecākiem, līdz arī man iegādājās tādu pašu braucamo. Rīkojām sacensības. Biju pirmais un bezgala lepojos ar to.
Jūsu sportiskās aktivitātes taču neapsīka?
– Piecpadsmit gadu vecumā biju nolēmis kļūt par profesionālu sportistu. Bija pēckara laiks, un daudzi puiši vēlējās līdzināties hokejistam Harijam Mellupam. Uz Mēmeles ledus spēlējām hokeju. Krītot salauzu kāju, un kopš tās reizes mana attieksme pret profesionālo sportu kļuva vēsāka. Iesaistījos jauniešu futbola komandā. 1945. gadā ieguvu pirmo vietu rajona mērogā 60 metru skrējienā. Toreiz vēl neapbalvoja ar diplomiem, bet rajona sporta dzīves organizators J. Avots man uzdāvināja grāmatu. Skolas futbola komandā biju rezerves, bet dienesta laikā Moldāvijā – pirmais vārtsargs. Divreiz mūžā piedalījos Latvijas jauniešu meistarsacīkstēs peldēšanā un stafetes skriešanā. Labprāt ar Kārli Štelmu uzspēlētu galda tenisu.
No armijas atgriezāties ar jaunu spēku pieplūdumu…
– Piecdesmitajos gados, pēc atnākšanas no armijas, aizrāvos ar volejbolu. Mūsu komandas kapteinis bija Alvis Rudzītis. Viņš dzīvo man kaimiņos un ir jauki reizēm patērzēt par vecajiem laikiem.
Kā radās interese par tūrismu?
– Kad Normunds Pūķis sarīkoja pārgājienu uz Kaukāza kalniem, sapratu, ka tūrismu nekad nepametīšu. 1967. gadā Latvijā aizsākās ūdenstūrisms. 1968. gadā grupa no Bauskas devās uz tā sauktajiem Amatas mačiem Cēsu rajonā. Sacensībās mastā uzvilkām sarkanbaltsarkano karogu, un vietējie varasvīri aizliedza Amatas upē rīkot sacīkstes. Pēc gada sacensības ūdenstūrismā pirmo reizi notika Mēmeles upē Bauskā. Biju galvenais tiesnesis. Tā tas turpinājās desmit gadu.
No 1973. līdz 1988. gadam bijāt rajona sabiedriskā tūrisma kluba priekšsēdētājs.
– Tik masveidīgs tūrisms, kāds tas bija 60., 70. un 80. gados, vairs nebūs. Tagad attīstās ekskursiju tūrisms. Pēdējo reizi ūdenstūrisma sacīkstēs piedalījāmies 1991. gadā Lietuvā. Joprojām augusta pirmajā nedēļā ar interesentu grupu dodamies pārgājienā gar jūru. Lai neapsīktu enerģija, katru rītu skrienu. Skriešanu saucu par ainavu terapiju. Redzu, kā mostas un mainās daba.
