Vēl gan nav dzirdēts, ka Latvijā kāds būtu mēģinājis audzēt rīsu. Taču mēs šajā pavasarī savos applūdušajos zemes gabalos citu neko neesam paguvuši iesēt.
Vēl gan nav dzirdēts, ka Latvijā kāds būtu mēģinājis audzēt rīsu. Taču mēs šajā pavasarī savos applūdušajos zemes gabalos citu neko neesam paguvuši iesēt.
Zemes nodokli Gailīšu pagastam maksājam cītīgi. Savās nedienās meklējām palīdzību pašvaldībā, zvanījām Bauskas rajona Lauksaimniecības departamenta Meliorācijas daļas speciālistiem. Viņi it kā solīja kaut ko darīt, kaut ko skatīt un pat rakt, lai lielo slapjumu novadītu. Taču joprojām plašajā ūdens klajā kurkst vardes. Pēc lietavām ūdens atkal appludinājis vairāk zemes. Cik gaidām labāku laiku, cik skatāmies, ko iesākt, tik arī paliekam bez padoma.
Domās esam sagatavojuši vairākus rīcības projektus. Pirmais būtu šāds –, ja mitrums saglabāsies, meklēsim rīsa stādus un uzsāksim mūsu platuma grādos nepieradinātas kultūras audzēšanu. Otrais variants – brauksim uz pagastmāju, neiesim projām no turienes tik ilgi, kamēr nesagaidīsim no viņiem tādu rīcību, kas glābtu laukus no mitruma. Ir vēl trešā iespēja, kas var izraisīt kaimiņu karu. Meklēsim tehniku, maksāsim vīriem naudu un raksim grāvi, lai lietus ūdeņi kaut kur aiztecētu. Tādai pašdarbībai gan var būt draudīgas sekas, jo tad jāšķērso ūdensvads un tamlīdzīgas «komunikācijas», kuru izvietojumu neviens precīzi nezin uzrādīt. Ja sabojāsim caurules, droši vien būs jāmaksā pat soda nauda. Bet kāpēc mums, bez vainas vainīgajiem, jācieš? Zeme mums ir iztikas avots. Šogad ienākumi noteikti būs mazāki, jo uz dažiem laukiem vēl neesam tikuši virsū. Ja nu vienīgi izdotos tos rīsus iestādīt…
Eventuālie rīsaudzētāji no Pamūšas, Gailīšu pagastā
