Svitenietei Austrai Galiņai liktenis iedalījis ne vien smagus pārbaudījumus, bet arī garu mūžu. Nesen viņa draugu un radu pulkā nosvinējusi 90 gadu jubileju.
Svitenietei Austrai Galiņai liktenis iedalījis ne vien smagus pārbaudījumus, bet arī garu mūžu. Nesen viņa draugu un radu pulkā nosvinējusi 90 gadu jubileju.
Otrā pasaules kara tvans jau smacēja Eiropu, bet Austra un Jānis Galiņi Rundāles «Maleniešos» nākotni sastīja tikai ar savas saimniecības plauksmi. Gredzenus viņi mija 1933. gadā un neparedzēja, ka kopdzīve ilgs tikai nepilnus astoņus gadus. «Atnāca šitie laiki. Viens kaimiņš pazūd, tad otrs. Mūs paņēma 1941. gada jūnijā. Vīra vecākus arī, Jānis bija pagasta aizsargu priekšnieks, tur tā vaina,» ar skumjām atceras Austra Galiņa.
Ačinska – latviešiem liktenīga vieta Krievijas Federācijas kartē. Tur notika jaunpiegādātā darbaspēka sadale: kurus meža darbos, kurus zvejā vai kolhozā. Galiņus paņēma meža darbos. Austrai kājas gumijas zābakos iesala tā, ka nevarēja dabūt ārā. Vīra tēvs neizturēja, nomira jau pirmajā ziemā. Sibīrijā palika arī vīra māte.
Austras izsūtījuma laika biogrāfijā ir arī darbs Kuzbasa ogļu raktuvēs, kur tolaik strādājuši tikai izsūtītie – 24 stundas maiņā, 100 līdz 150 metru pazemē.
«Karš beidzās. NKVD vīri teica: jūs mums neesat vajadzīgi, varat braukt projām. Ja tā, domāju, jābrauc mājās. Pie Rundāles pils bija gruntīgs krievs, pie kura atbraukušajiem vajadzēja reģistrēties. Prasīja, kāpēc braukuši mājās, Sibīrijā taču esot jauka daba un liela bagātība…»
Pēc šķiršanās Iecavas stacijā Austra no vīra saņēmusi tikai vienu vēstuli. Tajā vienīgi paraksts bijis ar Jāņa roku rakstīts. Tāpat kā simtiem un tūkstošiem citu 1941. gadā izsūtīto, Jānis Galiņš gājis bojā Kirovas lēģeros 1942. gada jūnijā. Lai saņemtu šo bēdu ziņu, vietējā čeka bijusi «jātraucē» vairākkārt. Lēģernieku sievas uz čeku aicinātas pulksten divos naktī, arī tad vēl likts gaidīt, līdz paziņots, kurš kur un kad nomiris…
Pēc nepilniem diviem gadiem, 1949. gada oktobrī, salasīti visi no Sibīrijas pārbēgušie un pēc garā ceļojuma no cietuma uz cietumu atkal nogādāti «jaukajā» Sibīrijā. Šoreiz Austra «izmesta» Kanskā, Krasnojarskas novadā. Tur kopā ar citiem «tautas ienaidniekiem» nokļuvusi kolhozā. Pa to laiku Austrai īss sakāmais: «Tur bija visādas tautas – lietuvieši, tatāri, latvieši. Krievi mūs iecienīja, deva avansu, tikām pie labākas ēšanas. Manas draudzenes bija no Talsiem un Piebalgas. Visas kopā turējām sivēnu. Dzīvojām labi. Man daudzi jautā, kāpēc tad brauci uz Latviju. Es nevaru atbildēt, – citādi nemaz nevarēja būt. Kad redzēju, kā viļņojas rudzu druva Abanas kolhozā, izjutu tādas ilgas pēc dzimtenes, ka būtu ar mieru kājām iet mājās. Citi saka: tev Dievs palīdzēja. Nē, atbildu – tas ir mans Liktenis. Pazinu divus no tiem, kuri 1941. gadā atnāca mums pakaļ. Viņi varēja pateikt, brīdināt – laižieties, bet nepateica. Vienu pēc daudziem gadiem satiku, gribēja atvainoties. Teicu: ejiet projām!»
Citādā ziņā Austrai nācies satikties un sadzīvot ar labiem cilvēkiem. Pēc otrreizējas atgriešanās Latvijā no viņas dažs tā kā vairījies, bet tie, kuri pazinuši māti, arī divreiz Sibīrijā bijušo Austru labi ieredzējuši. Strādājusi Svitenes kolhozā lauku darbos un pie lopiņiem, desmit gadu pārstrādājusi pār normu, bet nekādus slavas laurus nav vis plūkusi. Tikai tad, kad sākusies jaunā plūsma, viņa kļuvusi par nopelniem bagātu kolhoznieci…
Austras Galiņas galvenā nodarbošanās tagad ir – priecāties par puķēm, kas zied visapkārt mājai, un lasīt grāmatas, kuru iegādei viņa atlicinot naudu no pensijas, tāpat kā laikrakstiem – «Bauskas Dzīvei», «Neatkarīgajai Rīta Avīzei», «Lauku Avīzei», «Vakara Ziņām» un žurnālam «Sieviete».
«Gaujas» ir Austras Galiņas mātes brāļa mājas. Galvenais saimniekotājs tagad ir onkuļa meitas znots Valerijs Silovs. Viņš ar lielu cieņu izturoties pret tālumtālo radinieci, kurai viņas Liktenis iedalījis visas dzīves krāsas – no baltas līdz vismelnākai.
