Nespēsit uzreiz noticēt, ka pagājis jau desmit gadu kopš tā 23. augusta, kad pie Brīvības pieminekļa Rīgā cilvēku tūkstoši zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem runāja par Molotova – Ribentropa nodevīgo paktu un Latvijas valsti.
Nespēsit uzreiz noticēt, ka pagājis jau desmit gadu kopš tā 23. augusta, kad pie Brīvības pieminekļa Rīgā cilvēku tūkstoši zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem runāja par Molotova – Ribentropa nodevīgo paktu un Latvijas valsti.
Bet vakarā ļaužu pūļi no tramvaja un daudzajiem autobusiem, kas bija atveduši skatītājus no visiem Latvijas nostūriem, steidzās uz Sporta manēžu, lai savām brīvības ilgām meklētu garīgo piepildījumu Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperā «Lāčplēsis». Padomju miliči sekoja kārtībai un neuzkrītoši vēroja notiekošo, bet publika ļāvās Z. Liepiņa mūzikas ritmiem, M. Zālītes emocionāli patriotiskajam «Lāčplēša» traktējumam, un mēs visi ticējām, «ka ar reizi nāks tas brīdis»…
1998. gada augusts. Starptautiskais izstāžu centrs «Ķīpsala». Tramvajs šurp nekursē, stāvlaukumā pāris autobusu un daudzi simti vieglo automobiļu. Pie ieejas dāmām pārbauda rokassomiņas, kungiem kabatas, lai netiktu ienesti ieroči vai alkohols (par latu puslitrs alus jāpērk uz vietas). Publika sēd pie galdiņiem un…
Viss ir atkal kā toreiz.
Mūzika un emocionāli piesātinātais teksts mūs pārņem savā varā. Igo gan vairs nav tērpies baltā un netur rokās auseklīti. «Dziedāt šo lomu pēc desmit gadiem nozīmē atkal meklēt sevi Lāčplēsī un Lāčplēsi sevī,» saka mākslinieks. Viestura Jansona un Zigfrīda Muktupāvela Līkcepure ir tikpat pārliecināts: «Meklējiet Kangaru latviešu tautā!» Atrod joprojām viņu Imanta Vanzoviča izpildījumā. «Šodienas acīm lūkojoties, redzu – kangarisms ir nemainīga «vērtība» mūsu tautā. Žēl…» – tā secina I. Vanzovičs. Bez šīs nemainīgās ir vēl citas vērtības. Jāņa Sproģa emocionāli spēcīgais dziedājums, grupas «Jumprava» atraktivitāte un apzinīgums, ar kādu viņi pilda savus melnos darbus. Aivars Brīze Kokneša tēlā joprojām svinīgi sola: «Es savu Tēvzemi nenododu!» Nika Matvejeva dziedājumā atklājas vācu iekarotāja Dīteriha un ar sarkano zvaigzni rotātās padomju ideoloģijas paliekas mūsu apziņā.
Kā tālredzīgu vērtēju Māras Zālītes uzdrīkstēšanos neiesaistīt savā «Lāčplēša» variantā Spīdolas tēlu. Gara gaismas un mainības uz augšu simbolam dzejniece toreiz nespēja rast vietu savā patriotiski caurstrāvotajā «Lāčplēša» versijā. Varbūt patiesi šos desmit gadu mēs arī esam bez Spīdolas dzīvojuši. Arī pati dzejniece tagad atzīst: «Es vēlētos, ka «Lāčplēsis» šodien nebūtu tik aktuāls. Tas nozīmētu, ka viņa cīņa ir galā un tautas Brīvībai un Dzīvībai – mazajam bērniņam krustcelēs – nekas nedraud. Ka tas ir izaudzis liels un stiprs. Paaudzies jau tas ir, tomēr… Lāčplēsi, tev vēl darba diezgan.»
Publika emocijās, līdzdzīvošanā un ovācijās bija krietni brīvāka un skaļāka nekā pirms desmit gadiem. Daudzi, apvienojot mākslas baudījumu ar alus malkošanu un desiņu notiesāšanu, jutās jautri un atraisīti. Kā jau svētkos. Arī mēs izdzērām savu par septiņiem latiem pudelē pirkto šampanieti, izdejojāmies Z. Liepiņa jaunā kompaktdiska «Vēl ir laiks» ritmos un braucām mājās. Apreibuši. Drīzāk gan – apskurbuši no mākslinieciskā baudījuma, no laimes, no brīvības.
