Brunavas pagastā darbojas trīs kristīgās draudzes. Divas no tām pieder katoļu konfesijai, bet viena – Budbergas Svētā Pāvila draudze – pārstāv luterāņu konfesiju.
Brunavas pagastā darbojas trīs kristīgās draudzes. Divas no tām pieder katoļu konfesijai, bet viena – Budbergas Svētā Pāvila draudze – pārstāv luterāņu konfesiju. Padomju okupācijas laikā neviena draudze darbību nebija pārtraukusi.
Kristīta un iesvētīta Budbergā
Ar Budbergas draudzi saistīts brunaviešu Vilmas un Alfrēda Grāvīšu mūžs. Vilma šajā baznīcā kristīta un iesvētīta, jaunībā dziedājusi korī. Līdz pagājušajam gadam viņa vadījusi draudzes dāmu komiteju. Tagad Vilma darbojas draudzes padomē. Dzīvesbiedrs Alfrēds nesavtīgi ziedojis spēkus dievnama atjaunošanai.
Vilma, atcerēdamās bērnības un jaunības gadus, min mācītāju Teodoru Valteru, kurš ilgu laiku kalpoja Svētā Pāvila draudzē. Viņa vadītos dievkalpojumus brunaviete uzskata par izciliem, jo katrs sprediķis bijis piepildīts ar lielu garīgu spēku un saprotams ikvienam. Vilma tos allaž klausījusies ar lielu interesi. No jaunākās paaudzes luterāņu priesteriem par daudzsološu un talantīgu Grāvīša kundze nosauc Daugavpils luterāņu draudzes mācītāju Linardu Rozentālu. Viņš apmeklējis Budbergas baznīcu kā mācītāja Romana Skujas asistents un iemantojis draudzes locekļu cieņu. Vilma un Alfrēds pārliecināti, ka mūsdienās dievkalpojumu norisē nav jābaidās izmantot jaunas metodes.
Baznīcu apmeklē baušķenieki
Nu jau vairākus gadus draudzē kalpo Rīgas Vecās Ģertrūdes baznīcas mācītājs Romans Skuja. Dievkalpojumi notiek katra mēneša otrajā svētdienā. Teologu aprindās dažkārt notiek diskusijas par to, vai «viesmācītāji» spēj pa īstam iedziļināties draudzes un tās locekļu dzīvē. Alfrēds Grāvītis uzskata, ka tāda spriedelēšana ir nepamatota: «Ko mācītājs varētu iesākt mazā draudzītē tālā nostūrī? No kādiem līdzekļiem viņš pārtiktu? Lai varētu nodrošināt ģimeni, mācītājam nāktos kopt zemi, bet tāds risinājums šķiet aplams.»
Par draudzes rosību gādā tās padome. Vilma un Alfrēds uzsver, ka Budbergas puses cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma sistemātiski tiek rīkotas dažādas talkas, kurās piedalās daudzas luterāņu ģimenes. Draudzes darbā ļoti aktīvi iesaistījusies kuplā Červinsku dzimta (Eduards Červinskis ir draudzes priekšnieks), Ilgavīži, Žamaiši, Suharski, Blīves, Druseiki un vairāki citi vietējie iedzīvotāji. Dievkalpojumus Budbergas baznīcā apmeklē arī baušķenieki, kuri dzimuši Brunavas pagastā.
Vakarēšana saliedē draudzi
Pēc katra dievkalpojuma draudzes namā notiek vakarēšana. Vilma Grāvīte stāsta: «Katrs atnāk ar groziņu, uzklājam kafijas galdu. Apmēram trīs stundas nemanot aizrit sarunās par ģimeņu ikdienu un draudzes dzīvi. Tas rada patīkamu kopības izjūtu. Man vienmēr gribējies atrasties sabiedrībā un palīdzēt kārtot dažādas lietas. Savu aicinājumu esmu piepildījusi, darbojoties draudzē. Šeit nevienam nav liegts parādīt prasmi un spējas. Draudzē cilvēkus nešķiro pēc vecuma, profesijas vai stāvokļa sabiedrībā.»
Budbergas pusē dzīvo vairāk luterticīgo, taču Brunavas pagasta pārējos centriņos valda katoļu pārsvars. Vilma Grāvīte atceras, ka viņas jaunībā katoļu un luterāņu vidū valdījušas diezgan saspīlētas attiecības. Svētulīgo katoļu skatījumā luterāņi tikuši pielīdzināti pagāniem. Laikam ritot, daudz kas mainījies. Vilma ievērojusi, ka starp konfesijām pakāpeniski veidojas vienotība, attiecības kļūst draudzīgas. Laucinieki vairs nešķiro, kādas konfesijas dievkalpojumu apmeklēt, un cenšas iecietīgi izturēties pret atšķirībām ticības apliecinājuma izpausmēs.
Dievu var izjust sirdī
Savu dzīvesbiedru Vilma Grāvīte uzskata par ticībā ļoti stipru cilvēku: «Lūgšanu spēks palīdz tiem, kuri savā pārliecībā nesatricināmi. Mans vīrs bija spiests karot trijās armijās, ciest pazemojumus Vorkutā, taču viņam laimējās palikt dzīvam. Alfrēda māte bija ļoti dievbijīga, viņa nepārtraukti aizlūdza par dēlu.» Alfrēds Grāvītis atzīst, ka radis ievērot Bībelē izteikto mudinājumu: «Lūdziet Dievu bez mitēšanās!». Katru rītu un vakaru viņš noskaita Tēvreizi, bet kritiskās situācijās lūdz Dievu vēl biežāk. Pašlaik Grāvīša kungs ļoti uzmanīgi pārlasa Mozus 1. grāmatu no Vecās Derības. Pirms tam viņš to lasījis bērnībā.
Alfrēds daudz laika velta pārdomām par vareno, neredzamo spēku, kas vada pār pasauli un cilvēku likteņiem: «Mēs varam zināt ļoti, ļoti daudz, bet tomēr nespējam atbildēt uz jautājumu, kā radies universs, kas to virza un sakārto. Taču visas reliģijas – budisti, musulmaņi, hinduisti, jūdi – vienprātīgi atzīst, ka pastāv viens spēks, kas valda pār visu. Dievu jau nevar ieraudzīt, Viņu var izjust sirdī.»
