(Turpinājums. Sākums 17. februāra numurā.) Zibenīgi maina pārliecību Nākamos «kūleņus» G. Turss-Tūrs «meta» vācu okupācijas laikā.
(Turpinājums. Sākums 17. februāra numurā.)
Zibenīgi maina pārliecību
Nākamos «kūleņus» G. Turss-Tūrs «meta» vācu okupācijas laikā. Uzreiz pēc tās, 1941. gada jūlijā, mācītājs jutās diezgan neērti, taču drīz attapās, jo arī viņš bija cietis no padomju varas (tika atņemta mācītājmuiža).
Darbību padomju laikā G. Turss-Tūrs motivēja ar to, ka slavināt padomju varu viņu spieduši komunisti, kuri draudējuši ar arestu. Laikam jau vācu okupācijas varai šāds alibi bija pietiekams, jo jau drīz vien Bauskas luterāņu baznīcā atskanēja: «Kungs, mēs Tevi lūdzam! Stāvi klāt Lielvācijas vadonim Ādolfam Hitleram, viņa varonīgās armijas drošajiem kauju vilkiem, kuri atbrīvoja mūsu zemi no boļševikiem. Dievs, atpestī mūs no sarkanās rūsas!» u. tml.
Ne vācu, ne latviešu pārvaldes iestādes par G. Tursa-Tūra darbību Bauskā nevarēja sūdzēties, jo aizlūgumi tika visiem.
Ģimnāzistu dumpis
Kādā no trimdas pēckara perioda avīzēm rakstīts par Bauskas Valsts ģimnāzistu dumpi pret G. Tursu-Tūru vācu okupācijas laikā. Ģimnāzistus, kuri bija cietuši «baigajā gadā» (pratināti čekā vai zaudējuši kādu piederīgo), kaitināja mācītāja «lapsas daba» un viņi sarīkoja demaršu, neapmeklējot rīta lūgšanas ģimnāzijā. G. Turss-Tūrs par to bija sašutis un ziņoja pat apriņķa policijas priekšniekam, ka ģimnāzistu vidū darbojas boļševiku bezdievīgie aģitatori.
Demarša organizētājus tomēr atrast neizdevās. Apriņķa policijas priekšnieks A. Dzenītis ģimnāzijas audzēkņu sapulcē vienīgi aizrādīja turpmāk atturēties no līdzīgu veidu «urrā patriotisku» akciju rīkošanas kara apstākļos, kas dažādi var beigties. Tikai vēlāk atklājās, ka ģimnāzistu dumpi organizēja trīs mācību iestādes audzēkņi (diemžēl zināmi tikai viņu iniciāļi, varbūt kāds lasītājs tos atšifrēs) – A. E., L. R. un J. Z.
Meitenes mīklainā bojāeja
Nākamie mīklainie notikumi ar G. Tursu-Tūru risinājās 1943. gada nogalē.
1943. gada decembrī Mēmelē, Augšas dzirnavu turbīnu režģos, strādnieki atrada 16 gadu vecās ģimnāzistes Skaidrītes Januškaites līķi. Daudzi baušķenieki baumoja un meitenes nāvē vainoja G. Tursu-Tūru, jo uzskatīja, ka viņš jaunieti ir piesmējis. Iemesls šādai baumošanai bija tas, ka meitene bieži bija mācītāja viešņa viņa muižā.
Policijas iestādes sāka izmeklēšanu, kuras gaitā tiešām atklājās mācītājam nelabvēlīgi fakti. Tika ierosināta krimināllieta, taču līdz galam nekas nenoskaidrojās, jo 1944. gada vasarā sekoja sarkanarmijas uzbrukums.
Paralēlu izmeklēšanu veica Luterāņu baznīcas Konsistorija (virsvalde). Tās atzinumā teikts, ka mācītājam Bauskā bija daudzi nelabvēļi (tajā skaitā ģimnāzijas audzēkņi), kuri, izmantodami nelaimes gadījumu, izplatīja baumas. Meitene, kurai bija radušās ģimenes problēmas, šad tad pie mācītāja aizgāja, tā rodot sev dvēseles mieru, jo G. Turss-Tūrs bija iejūtīgs cilvēks. Liktenīgajā pēcpusdienā, iedama mājup no mācītājmuižas, meitene bija ielūzusi Mēmeles ledū un noslīkusi. Baznīca tādējādi G. Tursu-Tūru bija attaisnojusi.
Taču Mežotnes pagastā dzīvojošais I. Zeltiņš, kurš tajā laikā strādāja Bauskas policijā un piedalījās šīs lietas izmeklēšanā, nelaimes gadījuma versiju pilnībā noraida, jo policija tolaik pierādīja pašnāvības faktu. Izmeklēšanai vajadzēja noskaidrot tikai tās motīvus un pārbaudīt faktus par mācītāja saistību ar šo negadījumu.
Šī notikuma dēļ 1944. gadā G. Turss-Tūrs sabiedrības ietekmes rezultātā bija spiests atstāt Bauskas luterāņu draudzes mācītāja amatu un pārcelties uz Alūksni.
Arhibīskaps – diplomāts
Pēc otrreizējās padomju okupācijas G. Turss-Tūrs 1948. gadā kļuva par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu. Pirms tam padomju okupācijas vara bija sākusi plašu antireliģisku kampaņu un 1947. gadā pat tika aizliegta Ziemassvētku atzīmēšana. G. Turss-Tūrs tajā laikā no Alūksnes tika aicināts darbā uz padomju varas uzraudzībā nonākušās luterāņu baznīcas Konsistoriju par arhibīskapa pienākumu pildītāju. Pēdējais arhibīskaps Teodors Grīnbergs bija trimdā un G. Turss-Tūrs padomju varai bija tīkama kandidatūra. Viņš bija vienīgais no Latvijā tolaik palikušajiem luterāņu mācītājiem, kurš bija cietis vācu okupācijas laikā – pret viņu taču bija vērsta vācu okupācijas represīvo institūciju izmeklēšana un galu galā tieši vācu okupācijas laikā viņš zaudēja arī amatu Bauskā.
G. Tursa-Tūra darbību arhibīskapa amatā avīzē 17. februārī minētais somu teologs un vēsturnieks Jouko Talonens sauc par politisku teātri, kurā tika pielietota diplomātija. Jā, G. Turss-Tūrs ļāva Baznīcai kļūt par padomju komunistiskās politikas ieroci, taču, no otras puses, tikai tā viņš redzēja iespēju aizstāvēt Baznīcas eksistenci, jo komunisti, kā zināms, Baznīcas likvidēšanu uzskatīja par vienu no galvenajiem uzdevumiem. Jā, G. Turss-Tūrs pēla un lādēja vācu fašistus un viņu līdzskrējējus, aicināja luterāņus piedalīties padomju vēlēšanās, atbalstīja kolhozu veidošanu, aizsāka īpašu dievkalpojumu tradīciju par godu nozīmīgiem padomju valsts svētkiem, runājot tajos par mieru un izmantojot citus padomju spārnotus lozungus.
Daudziem latviešiem to bija grūti izprast. It sevišķi trimdiniekiem, kuri G. Tursu-Tūru vienprātīgi piepulcēja latviešu nodevēju pulkam, kas kļuvis par «sarkano arhibīskapu». Netika ņemts vērā tas, ka G. Turss-Tūrs tomēr spēja saglabāt luterāņu Baznīcas pozīcijas Latvijā. Tā kā viņš bija lojāls pret padomju varu, luterāņi varēja noturēt dievkalpojumus dievnamos un arī publiski – kapu svētkos.
G. Turss-Tūrs, nodzīvojis garu mūžu, aizsaules ceļos aizgāja 1973. gadā un apbedīts Rīgā, Meža kapos.
A. URTĀNS, vēsturnieks
