Lielupes plūdi šopavasar, tāpat kā visi lielie notikumi Latvijā, atnāca negaidot. Tos prognozēja valsts un pašvaldību iestādes.
Lielupes plūdi šopavasar, tāpat kā visi lielie notikumi Latvijā, atnāca negaidot. Tos prognozēja valsts un pašvaldību iestādes.
Nelīdzēs pat atomledlauzis
Vai paši upmalas iedzīvotāji daļēji nav vainojami notikušajā? Gandrīz komiska izklausās kāda plūdos cietušā nostāja, kas redzēta televīzijā: «Kāpēc valdība neko nedara?». Lielupes gultne vairāku kilometru garumā sablietēta ar vižņiem. Diezin vai te palīdzēs pat atomledlauzis.
Domāju, ka lielā mērā nelaimes cēlonis meklējams pašos upmalas iedzīvotājos. Dzīvot blakus upei un vieglprātīgi attiekties pret dabas norisēm nedrīkst. Garāžas, kūtis, šķūnīši, dažādas būdeles, pat dzīvojamās mājas sabūvētas pārāk tuvu upei. Vai tad upe atnāca pie cilvēkiem? Dabas procesi noris bez saskaņošanas ar mūsu vajadzībām. Plūdus vajadzēja paredzēt un neveikt saimniecisko darbību apdraudētajā rajonā.
Neievēro likumu par aizsargjoslām
Būtu vietā atgādināt, ka «Aizsargjoslu likums», ko Saeima pieņēma 1997. gadā, bet analoģiskas normas pastāvēja arī padomju laikos, pat pirmās Latvijas civillikumā, nosaka, ko nedrīkst darīt upes aizsardzības zonās. Likuma 7. pants norāda, ka Lielupes minimālais aizsargjoslas platums ir 300 metru katrā krastā. To nosaka, ņemot vērā gada vidējo ūdens līmeni, bet: ja skaidri izteikts stāvs pamatkrasts, – no tā augšējās krants. Turpat arī pateikts, kāpēc vajadzīga aizsargjosla: «…Lai mazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām, novērstu krasta erozijas procesu attīstību, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo ainavu.» Žēl, ka likumā nav ierakstīts, lai aizsargātu pašu cilvēku un viņa darinājumus no upes varenā spēka postošās iedarbības. Taču diezin vai tas līdzētu, jo negribam dzīvot ne pēc dabas, ne cilvēku likumiem. Tāpēc upe atspēlējas par pāridarījumiem, ko izraisa krastos sabūvētas garāžas un kūtiņas, par notekūdeņu un vircas noplūdēm, par uzartām palienām, par izšķērdību vasarā «dzesēt» kājas, sēžot uz palodzes. Grūti spriest, kādu apsvērumu vadīti cilvēki sabūvēja individuālās mājas pašā Mūsas stāvkrasta korē lejpus «Pīrāgiem», Mēmeles krastā pie Skaistkalnes, daudzdzīvokļu mājas Bauskā pie bijušā autobusu parka, dārza mājiņas «Janeikās» un citur. Aizsargjoslu likuma 37. pants konkretizē, kādi aprobežojumi pastāv ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās: «10 metru platā joslā aizliegts celt un izvietot jebkādas ēkas un būves.» Vides pārvaldes rīcībā nav buldozeru, taču problēmas ar šo būvju legalizāciju noteikti pastāvēs.
Enerģētiķu viedoklis nav pareizs
Aplama pieeja dabas procesu izvērtēšanā raksturīga daudzviet. Katru reizi, kad plūdi apdraud Daugavmalu, aktivizējas enerģētiķi. Viņi uzstāj, ka savaldīt upi varot ar hidroelektrostacijām (HES). Šīs teorijas piekritēji izvērš propagandu, spēlējas ar cietušajiem, lai tikai pamatotu Daugavas HES kaskādes celtniecības nepieciešamību, nerēķinoties ar virkni pretargumentu. Bet tā jau ir cita tēma, ko paredzēts izvērst turpmākās publikācijās.
