Atļaušos atzīties, ka manā ģimenē 16. marts par svētku dienu nav ticis un netiks uzskatīts. Šis datums varētu uzvilnīt pārāk daudz sāpīgu atmiņu.
Atļaušos atzīties, ka manā ģimenē 16. marts par svētku dienu nav ticis un netiks uzskatīts. Šis datums varētu uzvilnīt pārāk daudz sāpīgu atmiņu.
Astoņpadsmit gadu veci jaunieši pašlaik mācās vidusskolas pēdējā klasē. 1926. gadā dzimušajiem puišiem, arī manam tēvam, šādas iespējas nebija. Iesaukums vācu leģionā vai krievu armijā viņus atstāja bez izvēles iespējām. Mans tētis pieder tai leģionāru grupai, kuri, negribēdami karot, no Vācijas izbēga uz Zviedriju. Šīs valsts valdība 1946. gada janvārī Baltijas leģionārus izdeva Krievijai.
Jau 27 gadus tētis guļ kapsētā. Dzīvs būdams, viņš nekad leģionu pat nepieminēja. Varu vien nojaust, ka šī mūža daļa tēta dzīvei līdzi nāca kā lāsts. Mācību iestādēm iesniegtie dokumenti tika atsūtīti atpakaļ, izvirzīšanās darbā tika liegta, dzimtās mājas un saimniecība Vidzemē kolhozu laikā izpostīta. Viņu pašu neizsūtīja, bet par dēla «grēkiem» uz Sibīriju 1949. gadā aizveda māmuļu.
Pērn man tika uzdāvināta izdevniecības «Jumava» 1998. gadā izdotā leģionāru grupas dalībnieka Valentīna Silamiķeļa grāmata «Ar Baltijas karogu izdotie». Tās titullapā viņš rakstījis: «Lielākā daļa manas paaudzes Baltijas dēlu gājuši bojā karā un ieslodzījumā, miruši trimdā un nebrīvā dzimtenē, kur bija jādzīvo klusējot. Viņi vairs nākamajām paaudzēm nepastāstīs to, ko piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Nepavēstīs par šo traģisko un lielo laiku. Tāpēc rakstu.» Tas ir latviešu leģionāra atmiņu stāsts par pieredzēto karā, Zviedrijā, par Sibīrijas nometnēm, sāpēm, pazemojumu un spēku, kas ļāvis izdzīvot.
Šaubos, vai šo grāmatu ir izlasījuši Latvijas valdības vīri un Saeimas deputāti. Viņiem nav pat tik daudz spēka, lai 16. martā paskatītos acīs tiem dzīvi palikušajiem vecajiem vīriem, kuri šajā dienā pie Brīvības pieminekļa vēlas nolikt ziedus. Absurdi būtu apgalvot, ka viņi šajā dienā kaut ko gribētu svinēt. Tikai pieminēt – rūgtā likteņa sapostīto jaunību un vēlāko dzīvi. Vai tiešām kādam ir bailes, ka vecie vīri varētu piepeši uzbrukt, lādēt un šaut?
Lai vai kā, rīt, Latviešu karavīru piemiņas dienā, piektā daļa Saeimas deputātu atradīsies ārzemēs – mācībās un komandējumos. No valsts vadības Latvijā būšot tikai ministru prezidents Vilis Krištopans. Viņš apciemošot savu tēvu, kurš arī bijis leģionārs.
Var tikai brīnīties, cik labi visu izdevies saskaņot. Oficiālajā vizītē Dānijā 16. martā būs Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, valsts vizītē Grieķijā – prezidents Guntis Ulmanis, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un kultūras ministre Karina Pētersone. Labklājības ministrs Vladimirs Makarovs aizbrauc uz Spāniju, bet vides valsts ministre Inese Vaidere – uz Ženēvu, izglītības un zinātnes ministrs Jānis Gaigals jau devies uz Vašingtonu. Premjera biedru Guntaru Krastu gaida Vācijā, tieslietu ministri Ingrīdu Labucku – Norvēģijā.
Latviešiem savās likteņgaitās daudzkārt ir nācies bēgt – no nāves, bada, iznīcības. Var mēģināt bēgt no savas tautas, bet nav iespējams aizbēgt no atmiņām. Tās sāp, smeldz un sūrst cauri gadiem.
