Paldies visiem čaklajiem rakstītājiem par atsaucību un uzticēšanos, sniedzot ieteikumus, kā pārvarēt nesaskaņas ar vīramāti.
Paldies visiem čaklajiem rakstītājiem par atsaucību un uzticēšanos, sniedzot ieteikumus, kā pārvarēt nesaskaņas ar vīramāti. Gaidām jūsu vēstules arī par tēmu – ģimenes budžets. Kā jūsu ģimenē tiek risināti ar naudu saistīti jautājumi? Šoreiz kādas lasītājas vēstule par «naudas maka» problēmām nereģistrētā laulībā.
Man ir 27 gadi. Pirms kāda laika dzīvoju civillaulībā. Man ir divus gadus vecs dēls un abi mitināmies pie mātes.
Viss notika tā. Dzīvoju citā rajonā vienistabas dzīvoklī bez vecāku palīdzības. Jau gadu strādāju, kad iepazinos ar viņu (trīs gadus par mani jaunāku). Pēc pusgada sākām dzīvot kopā. Ne mūsu vecāki, ne paši nebijām visai turīgi. Kopdzīvi sākām ne no kā (pat gulta bija īrēta). Gribējām veikt visu paši saviem spēkiem. Abiem bija darbs. Apmēram gadu viņš mani lutināja ar dažādiem sīkumiem. Pārtiku pirkām un maksājām par dzīvokli. Gāja laiks, sākās domstarpības.
Vairs nevarēju neko atļauties pirkt sev un saimniecībai. Viņam nepatika mana gaume, ja pirku ko neatļautu vai viņam neizpatiku, sāka palaist rokas.
Mana vājība bija mans mīkstais raksturs, visu piedevu, jo ļoti viņu mīlēju. Es domāju, ka viņš bez manis neko nemāk darīt, bet tagad saprotu, ka negribēja.
Pēc kāda laika es dabūju darbu (labi apmaksātu). Lai to nekavētu satiksmes dēļ, dzīvoju pie vīra vecāsmātes, bet viņš palika vienistabas dzīvoklī (braukāja uz pilsētu, lai iegūtu šofera tiesības, jo bija palicis bez darba). Naudu ņēma no manis. Ar laiku noskaidrojās, ka viņš manis doto naudu tērē citai. Nolēmu šķirties, bet dzīvoju turpat, pie vīra vecāsmātes. Nepagāja ilgs laiks, atbrauca prasīt piedošanu, protams, es kā muļķīte visam noticēju un piedevu. Pat zaudēju darbu, lai tikai būtu kopā. Kādu laiku dzīvojām bez darba. Vīrs visu pārdeva, bez kā varējām iztikt. No bezdarbības atkal sākās strīdi līdz brīdim, kad viņš dabūja darbu pilsētā. Arī es sāku strādāt, dzīve virzījās uz augšu. Naudas vairs netrūka.
Taču mans mīļotais pilsētā sāka aizrauties ar spēļu automātiem. Kad naudu nospēlēja, centās to atgūt, pat pa naktīm nebija mājās. Uzradās dažādi draugi, kas skubināja uz azartu. Lai kā es centos atrunāt, viss veltīgi. Viņš kā apmāts aizņēmās naudu (arī no manis), lai atgūtu zaudēto. Tā katru dienu, līdz ielīda parādos «līdz ausīm». Devām abi ar dēlu vēl vienu iespēju – nespēlēt vai dzīvot, kā pašam tīk. Viņš nolēma braukt uz ārzemēm pelnīt naudu un atdot parādus. Nu jau strādā vairāk nekā gadu, bet nevienu parādu nav atdevis. Vienīgi bērnam nopirka ratiņus, dažas drēbī- tes, mantiņas, bet ar to taču nepietiek!
Apkrāptie cilvēki meklē mani, bet es neko nevaru pateikt, jo pati neko nezinu. Vairs viņam neticu. Pēc šiem astoņiem gadiem saprotu, kāds viņš ir īstenībā. Biju spiesta aiziet no dzīvokļa. Abi ar dēlu pārcēlāmies pie manas mammas.
Tagad esmu sapratusi, ka, civillaulībā dzīvojot, nav abpusējas atbildības. Ģimene jau no paša sākuma jāveido uz stingriem pamatiem. Tagad man ir dēls, kuram daudz kas ir vajadzīgs, arī tēva mīlestība. Šajos laikos svarīgākais ir darbs, lai izdzīvotu. Tāpēc esmu ļoti pateicīga savai mātei, ka viņa mūs pieņēma. Viņai savulaik bija taisnība, kāda nozīme ir laulībām.
VINETA
