Mēs jau diezgan ilgi darbojamies kopā, taču neesam cits citu redzējuši. Domāju, ka maijā visi varētu satikties.
Mēs jau diezgan ilgi darbojamies kopā, taču neesam cits citu redzējuši. Domāju, ka maijā visi varētu satikties. Kā jums šķiet? Domājot par lappusītes veidotājiem, man ienāca prātā laba ideja. Nākamreiz mēģināsim veidot savu fotogrāfiju lappusīti. Jūs man varētu atsūtīt savas fotogrāfijas, ko publicēt laikrakstā. Es piedāvātu arī savējo. Tad vēl pirms tikšanās visi cits citu aplūkotu avīzē nodrukātajās bildēs. Vai jūs piekrītat manam ierosinājumam?
Ja neiebilstat, tad piedāvāju kādu uzdevumu. Pamēģiniet uzzīmēt savu portretu! Tam nav jābūt lielam. Zīmējumu varētu ievietot blakus atsūtītajai fotogrāfijai, lai būtu interesantāk.
Es gaidīšu attēlus, kuros jūs esat redzami vieni paši. Ja fotogrāfijās būs daudz cilvēku, tad lappusītē nepietiks vietas. Nepacietībā ceru visus ieraudzīt!
LAURA
Mazais cilvēks lielajā pasaulē
Reiz dzīvoja maza knēvelīte. Viņai vārds bija Maija. Viņa dzīvoja lielā mājā. Tur dzīvoja arī veca tante.
Maija slēpās no vecās tantes, jo viņa bija liels cilvēks. Un ja tante viņu ieraudzīs, tad Maijai būs jāmūk prom, lai viņu nenoķertu.
Knēvelītei galds likās tik liels, ka knapi varēja redzēt augšu. Viņa pa aizkariem kāpa uz loga palodzes un skatījās pa logu. Knēvelītei tā gribējās redzēt lielo pasauli.
Kādu rītu viņa uzcēlās un redzēja, ka durvis ir vaļā. Meitenīte izskrēja ārā. Viņai acis apžilba no gaišuma. Pie istabas bija lieli koki. Viņa ieskrēja pļavā. Tur pienenes izskatījās kā palmas ar dzeltenu ziedu galā. Gaiļbiksītes kā Ziemassvētku zvaniņi. Tur viss bija citādāks, nekā viņa bija iedomājusies. Knēvelīti nobiedēja maza skudriņa. Viņa no bailēm iekliedzās.
Mazajai bija jādodas uz mājām. Viņa nodomāja, ka rīt atkal atnāks.
Un tā arī viņa darīja katru dienu – gāja ārā. Un priecājās par skaisto dabu. Viņa domāja, ka ir apstaigājusi visu pasauli. Bet īstenībā Maija bija apstaigājusi tikai mazu daļiņu no pasaules.
ANETE LEJA
