Aizvadītas vēl vienas Lieldienas – pārdomu laiks. Par ko šajos svētkos prātoja pagāni, neņemos spriest, bet man ir skaidrs, ko domās «pārcilāja» kristieši.
Aizvadītas vēl vienas Lieldienas – pārdomu laiks. Par ko šajos svētkos prātoja pagāni, neņemos spriest, bet man ir skaidrs, ko domās «pārcilāja» kristieši. Tas tāpēc, ka pats esmu kristietis (katolis). Ar reliģiju saistīts tas, ka kalendārā šīs dienas ir iekrāsotas sarkanas.
Valsts savai tautai dod brīvas dienas, un baznīca iesaka atturēties no darba. Bet cilvēki, ieraudzījuši sarkanu krāsu kalendāra lapiņā, metas darbā ar divkāršu sparu.
Tas daļēji izskaidrojams ar to, ka ieradumam ir liels spēks. Daudzi vēl nevar aizmirst kolhozu laikus, kad mājas darbiem atlika tik vien kā vakari un brīvās dienas.
Brīvdienās sarosās arī Latvijas lauku ļaužu vairākums. Viņi ir lieli sapņotāji – metas darbā ar tādu sparu, it kā tas būtu vienīgais vaļas brītiņš viņu saspīlētajā ikdienas pienākumu grafikā. Ļautiņi dara visneiedomājamākās un visnevajadzīgākās lietas, par kurām normālā darba dienā viņi nebūtu pat iedomājušies. Tie ložņā kā skudras neikdienišķus ceļus un garā jūtas lepni – viņi, redz, strādā, neviena nepiespiesti, savas gribas vadīti, strādā «papildus». Vairākums iedomājas, ka ir vienīgie, kuri nes šādu upuri, un jūtas kā varoņi. Bet, ak vai, kas notiek, kad viņi ierauga vēl kādu «brīvprātīgo»! Tie kļūst sarkani no dusmām un metas darbā ar divkāršu sparu, tādējādi nomocot sevi vēl vairāk. Beidzot visi ir neapmierināti un nolād darba- ļaužu sūro likteni.
Šādos brīžos der atcerēties, ka cilvēks nedzīvo darbam vien. Protams, nedrīkst aizmirst latviešu tautas augstāko – darba – tikumu, bet katram un visam ir savs laiks, arī darbam jāmijas ar atpūtu. Tas palīdz uz dzīvi raudzīties citādāk un saskatīt arī tās gaišās puses. Palīdz būt optimistam, kas latvietim šajos laikos ir tik ļoti nepieciešams.
G. ŠTUBIS Skaistkalnē
