Smagus pārbaudījumus Latvijai atnesa 18. gadsimta sākums – karu un mēri. Nelaimes skāra arī Bausku.
Smagus pārbaudījumus Latvijai atnesa 18. gadsimta sākums – karu un mēri. Nelaimes skāra arī Bausku.
Zviedrijas karalis rosās Bauskas pilī
Ar Ziemeļu kara sākuma periodu saistās Bauskā pazīstamā leģenda par Krievijas caru Pēteri I un Polijas karali Augustu II Stipro, kuri esot brokastojuši vai pusdienojuši Bauskā uz tā sauktā Pēterakmens. Šī leģenda joprojām tiek pārrakstīta no grāmatas grāmatā kā vēsturiska patiesība, lai gan trūkst dokumentālu pierādījumu šo abu valdnieku klātbūtnei Bauskā (ir zināms, ka viņi tikušies Lietuvas pilsētā Biržos). Turklāt tā laika izsmalcinātie valdnieki diez vai kādreiz izvēlētos ieturēt maltīti pilsētiņā uz laukakmens…
Ziemeļu kara laikā Bauskā bijis Zviedrijas karalis Kārlis XII, kurš 1701. gadā ieņēma mūsu pilsētu un pili. Viņš pats personīgi vadīja Bauskas pils bastionu pilnveidošanas darbus. Baušķeniekiem toreiz nācās maksāt ne tikai lielas kontribūcijas un gādāt uzturu karaspēkam, bet arī nojaukt vairākas pilsētas ēkas, lai varētu sagādāt Kārļa XII iesāktajiem pils nocietinājumu remontdarbiem pieprasīto baļķu un dēļu daudzumu.
Lai nu kā, bet Kārlim XII nācās doties tālāk karagaitās, Bauskas pilī atstājot nelielu zviedru garnizonu. 1705. gada 14. septembrī zviedri bez cīņas atdeva pili krievu pārspēkam. Interesanti, ka 14. septembrī pēc 239 gadiem krievu karaspēks šajā dienā ieņēma Bausku.
Krievi uzspridzina militāru objektu
Pēc nepilna gada Zemgalē kara veiksme atkal nosvērās zviedru pusē, un krievu karaspēks izlēma Bauskas pili pamest. Būtu jau bijis labi, ja viņi to atstātu tāpat kā zviedri, bet nē – aizejot viņi 1706. gada 13. aprīlī uzspridzināja pils nocietinājumus. Pēc šī notikuma Bauska pazaudēja savu nozīmi kā spēcīgs cietoksnis, bet pašā pilī vēl izmantojamās telpas pamazām tika pamestas un atstātas «laika zoba» pārvaldīšanā.
Kā loģiskas kara blakusparādības 1709. gadā Bausku skāra bads, bet 1710. gadā – mēris. Arī latviešu draudzes mācītāju un viņa piederīgos paņēma šī epidēmija. 1711. gadā Bauskas Rāte ziņoja hercogam, ka ir saglabājusies vairs tikai viena trešdaļa no kādreizējās pilsētas. Ziemeļu kara smagās sekas bija jūtamas vēl ilgu laiku, līdz pat XVIII gadsimta vidum Bauska nīkuļoja.
Baznīcas zvana vēsture
Ziemeļu kara laikā arī latviešu draudzes Sv. Trīsvienības baznīca nokļuva nožēlojamā stāvoklī, līdz 1705. gadā tajā vairs nevarēja noturēt dievkalpojumus. Vēlākos dokumentos minēts, ka baznīca jau ilgāku laiku bijusi bez jumta. Visā Kurzemes hercogistē vairākus gadus dievkalpojumos vāca līdzekļus Bauskas latviešu draudzes baznīcas atjaunošanai, līdz 1733. gadā šis dievnams ir bijis gatavs iesvētīšanai. Iesvētīšana nenotika, jo atjaunoto baznīcu nodedzināja 17 gadu vecs skrodera māceklis, kurš vēlāk pats tika notiesāts un sadedzināts.
Baznīcas ugunsgrēkā 170 gadu vecais zvans bija krītot saplīsis, to vēlāk pārkausēja un izgatavoja jaunu zvanu, ko uzstādīja Sv. Gara baznīcas tornī. Uz tā bija šāds uzraksts vācu valodā: «Pie šīs baznīcas degšanas es biju krītot saplīsis, bet par ugunsgrēku un kritienu drīz atriebts vainīgam. Tagad es atkal stāvu šeit – lai Dieva roka pasargā mani, kā arī baznīcu, pilsētu un visu zemi no ugunsgrēka un kritiena nākotnē.» Minētais zvans Sv. Gara baznīcas tornī atradās līdz Pirmajam pasaules karam, tad tika evakuēts uz Krieviju, līdz 1923. gadā saņemts atpakaļ. Tā kā zvans bija ieplīsis, tad to vēlreiz pārkausēja un 1925. gadā no jauna iesvētīja Sv. Gara baznīcas tornī.
Zibens noārda torņa smaili
18. gadsimta beigās Bauskas panorāmu pārmainīja dabas stihija, kad 1799. gadā Sv. Gara baznīcas augstajā torņa smailē iespēra zibens un to noārdīja. No tā laika baznīcas tornis ir nosegts ar visai necilu teltsveida jumtiņu. Saīsinātajam torņa jumtam pērkons vienmēr negāja garām, jo zināms, ka arī 1815. gadā zibens iespēris baznīcas tornī, sabojājot jumta sijas un pat baznīcas durvis.
Nav zināms, kā baušķenieki 1795. gadā uzņēma vēsti, ka turpmāk viņi būs Krievijas pavalstnieki (Kurzemes hercogiste tika pievienota «lielajam brālim»), bet pilsētas saimnieciskajā dzīvē un sabiedriskajā kārtībā tas neko daudz nemainīja.
R. ĀBELNIEKS, vēsturnieks
