Latvijas ekonomiskās misijas laikā Pievolgā «Bauskas Dzīves» žurnālistam bija iespēja skatīt Krievijas šodienas lauku dzīves realitāti Kļeščovkas sādžā.
Latvijas ekonomiskās misijas laikā Pievolgā «Bauskas Dzīves» žurnālistam bija iespēja skatīt Krievijas šodienas lauku dzīves realitāti Kļeščovkas sādžā.
Tā atrodas trīsdesmit kilometru no Saratovas. Žiguļa šoferim Aleksandram, kuram par triju stundu vizināšanu tika samaksāts 300 rubļu (nedaudz vairāk par sešiem latiem), bijām izdevīgi pasažieri. Samaksātā summa bija tikai nedaudz mazāka par laucinieka viena mēneša pensiju (vidēji laukos tā ir 400 rubļu).
Gubernatora maize un degviela
Saratovas apgabala gubernators Dmitrijs Ajackovs parlamenta pirmsvēlēšanu periodā savdabīgi risina sociālās problēmas. Dotācijām tiek tērēti prāvi līdzekļi, lai trūcīgie lauku un pilsētas ļaudis varētu nopirkt īpaši lētu maizi un 72. markas benzīnu par 2,5 rubļiem (aptuveni septiņiem santīmiem). Veikalos pēc šīs maizes nākas stāvēt garā rindā pat stundu un tad vēl visiem gribētājiem tās nepietiek. Aleksandrs teica, ka par ēdamu šo maizi gan īsti nevarot uzskatīt, bet bada laikā… Arī 72. markas degvielu automašīnā vienā reizē ļaujot ieliet tikai 10 litru, pie degvielas uzpildes stacijām veidojoties garas rindas. Īsti prāta darbs liet automobilī šo degvielu gan neesot, bet nabadzība spiežot cilvēkus rīkoties arī neprātīgi.
Ļaudis aizmirst, kāda izskatās nauda
Satiktās lauku sievas Kļeščovkas sādžā sarunas sākumā bija atturīgas, pat bailīgas. «Jums jau neviens te patiesību neteiks, ieliksit avīzē, izlasīs mūsu kolhoza priekšnieks,» skanēja atruna no kādas pensionāres, kura savu vārdu tā arī neiedrošinājās nosaukt. Bet sāpes un izmisums pamazām sievietē raisīja vaļsirdību: «Četrdesmit gadu nostrādāju kolhozā par slaucēju, tagad saņemu 430 rubļu pensiju (aptuveni 8,40 latu). Bet visu naudu jau neredzu, daļa tiek atskaitīta par apkuri, elektrību, ūdeni. Šovasar gan ūdensvads sabojājās, neviens to nelabo, ko ziemā darīsim, nezinu. Kolhozā trīs gadus nav maksāta alga, par darbu norēķinās ar pienu, gaļu. To nesam šosejas malā pārdot. Vīram pēdējo reizi jūnijā izmaksāja prēmiju – 100 rubļu. Ko var, to cilvēki nozog. Vecos ļaudis pārņēmusi bezcerība, es arī uz kapu pusi vien skatos. Bagāti pie mums dzīvo vienīgi kolhoza priekšsēdētājs un nedaudzie fermeri.» Pēdējā teikumā jau izskanēja dusmas līdz ar neslēptu skaudību.
Fermeris ar 15 hektāriem neizmantotas zemes
«Bauskas Dzīves» korespondents uzmeklēja kādu no tantiņas nosauktajiem fermeriem. Arī viņš bailēs no kolhoza priekšsēdētāja nelabvēlības kategoriski atteicās fotografēties, tikai nosauca savu vārdu – Sergejs. «Nedomājiet, ka mūsu kolhoza priekšsēdētājs kāds zvērs, viņš vēl ir labs. Citur šie vīri ir bargāki. Turklāt mums Saratovas apgabalā skaitās laba dzīve. Pabrauciet tālāk uz austrumiem.
Es aizgāju no kolhoza, paņēmu 15 hektāru zemes, bet to neapstrādāju. Tik mazā platībā neko nevar nopelnīt. Lai iesētu un novāktu kilogramu graudu, man būtu jāiztērē 25 rubļi, bet valsts šogad labību iepērk par vienu rubli kilogramā. Turklāt pieci procenti no ražas obligāti jānodod valstij bez maksas. Kam ir daudz zemes, sagādāta tehnika, tie arī kaut ko nopelna. Bet mūsu pusē tādu tikpat kā nav. Mani «baro» mašīna, 1983. gada izlaiduma KAMAZs. Sezonas laikā ir daudz pasūtījumu. Varu uzturēt ģimeni. Sieva strādā par zobārsti mūsu ciemā, mēnesī nopelna 300 rubļu.
Es jau par dzīvi nesūdzos, bet, manuprāt, ja šis bezsaimnieciskums un visatļautība turpināsies, viss tiks izzagts un izvazāts, tad Krievijā drīz sāksies jauna revolūcija. Es gan to negribu piedzīvot, jo tad manu KAMAZu uzreiz atņems.»
Mēslos un postažā ieaudzis šis Krievijas lauku ciemats. Ļaudis te bezgala mīl žēloties un sūdzēties, lādēt valdību un skaust tos, kuri dzīvo labāk. Paņemt visu, kas nav piesiets, un tad klaigāt par bezsaimnieciskumu un bezatbildību.
