Turpinām rakstīt par pēckara dzīvi Bauskā.
Turpinām rakstīt par pēckara dzīvi Bauskā.
Padomju spaidu dzirnās
1944. gada rudenī līdz ar vācu karaspēku Bausku atstāja arī bēgļi. Par viņiem pašlaik manā rīcībā nav precīzu datu. Var gan droši teikt, ka Bausku atstāja gandrīz visas vācu okupācijas laika pilsētas amatpersonas. Trimdā devās arī vairāki Bauskā tolaik labi pazīstami cilvēki, piemēram, Vareno ģimene, mākslinieks Arnolds Nullītis un citi. 1944. gada nogalē uz Vāciju emigrēja arī Bauskā pazīstamais fotogrāfs Kārlis Grīnbergs. 50. gadu sākumā nezināmu iemeslu dēļ viņš atgriezās un 1951. gadā tika apcietināts par to, ka vācu okupācijas gados bijis Bauskas pilsētas kinoteātra direktors.
Padomju represīvās iestādes dažādā veidā vāca informāciju par visiem, un represiju dzirnas griezās nepārtraukti. Vietējās čekas nodaļas pārziņā darbojās Bauskas operatīvā grupa 12 cilvēku sastāvā, kam palīdzēja pilsētā esošie divi iznīcinātāju jeb «istrebiķeļu» vadi (apmēram 50 cilvēku). Denunciācijai ar šantāžas palīdzību tika piespiesti arī tolaik baušķenieku cienīti cilvēki, kuru uzvārdus neminēšu. Lai apcietinātu, pietika ar faktu par sadarbošanos ar vāciešiem, nemaz nerunājot par kādu īpašu nodarījumu, kā, piemēram, gadījumā ar baušķenieku Jāni Gaili. Viņš bija apsūdzēts par to, ka 1941. gada jūlijā vācu okupācijas iestādēm bija izdevis sagūstītu strādnieku gvardu.
1944. – 1945. gadā Bauskā sāka darboties arī Valsts Ārkārtējās komisijas vietējā nodaļa, kas vāca informāciju par vācu okupācijas laikā pastrādātajiem noziegumiem Bauskas pilsētā un apriņķī. Savāktā informācija noderēja arī dažu apcietināto personu krimināllietās, piemēram, apcietinātā Bauskas feldšera Oskara Pļavenieka krimināllietā par ebreju sterilizāciju 1941. gada vasarā.
Padomju represijas kulmināciju sasniedza 1949. gada 25. martā, kad visā Bauskas apriņķī tika deportēti 1539 cilvēki. Vairākums bija apriņķa lauku iedzīvotāji. Masu akcija bija domāta lauku kolektivizācijas paātrināšanai un nacionālās pretošanās atbalsta slāpēšanai.
Skarbā pilsētnieku ikdiena
Paralēli minētajam noritēja ikdienas dzīve. 1945. gada pavasarī notika pilsētas ielu pārdēvēšana. Oktobra laukumā (tagadējā Rātslaukumā) 40. gadu nogalē tika izvietota apriņķa goda plāksne darba pirmrindniekiem. Līdz 1946. gada 1. februārim Baus- kas pilsētas un apriņķa iedzīvotājiem bija jānokārto savi personas dokumenti, apmainot vecās pases, kas izdotas pirms kara vai vācu okupācijas laikā, pret jaunām.
Bauskā pirmajos pēckara gados savairojās klaiņojoši suņi. 1949. gadā vien sakosti bija 11 cilvēku, kuri meklēja palīdzību pilsētas ambulancē. Tur 40. gadu otrajā pusē strādāja pieci ārsti. Ar to laikam bija par maz. 1947. gadā Bauskā tika atklāta vieta, kur par samaksu veica nelegālus abortus.
Lai arī baušķeniekiem ikdienā nereti nācās sastapties ar dažādām nolaidībām pilsētas veikalos, sabiedriskās ēdināšanas un administratīvajās iestādēs (nepareizu svaru lietošana, krāpšana, antisanitāri apstākļi, rupjības pret klientiem u. tml.), galvenais uzdevums tā laika varas vīriem bija sabiedrības ideoloģiskā pāraudzināšana. Tam kalpoja tradicionālie sarkanie svētki ar ielu gājieniem, literatūra, prese un vēl daudz kas cits, kā arī dažāda līmeņa padomju vēlēšanas, kurās kandidāts nr. 1 parasti bija Staļins. Kopš 1947. gada februāra baušķenieki grāmatnī- cā A. Upīša ielā 32 (tagadējā Plūdoņa iela) varēja parakstīties arī uz Staļina kopoto rakstu sējumiem. Savukārt Bauskas vidusskolas abiturienti rakstīja domrakstus par tematiem: «Lai piedošu, kam piedošu, vāciešam nepiedošu», «Strādniekapirmrindnieka tēls latviešu padomju dzejnieku darbos» u. tml., bet pamatskolas jeb 7. klases beidzējiem bija jāiztur pārbaudījums PSRS Konstitūcijā. Avīzē «Baus- kas Darbs», tāpat kā darba pirmrindnieki, tika cildināti skolu teicamnieki. Starp viņiem arī Arnolds Mitris, kura vārds saistāms ar Bauskas jauniešu pretošanās grupas darbību.
Piespriež nāvessodu jauniešiem
Jauniešu pretošanās grupa Bauskā izveidojās 1948. gada rudenī. Tās vadītājs bija Arvīds Kļauga. Grupa vidusskolas jauniešu savu darbību galvenokārt izvērsa pretpadomju aģitācijā, izlīmējot pilsētā dažādas proklamācijas un uzsaukumus. Viens no grupas darbības virzieniem bija arī nacionālā gara uzturēšana, kam kalpoja, piemēram, Latvijas vēstures studēšana, kas atšķīrās no vidusskolā tolaik mācītās. Bauskas jaunieši izveidoja sakarus arī ar Latvijas Valsts universitātes studentu pretošanās grupu, ko vadīja Bauskas vidusskolas 1948. gada absolvents Gunārs Zemtautis.
1949. gadā Bauskas jaunieši izšķīrās par aktīvu un bezbailīgu rīcību. Grupas vadītājs A. Kļauga ar savu ieroci nošāva Codes pagasta kolhoza priekšsēdētāju Kārli Zīli. Ar provokatora palīdzību Bauskas čeka jauniešu pretošanās grupu atmaskoja, un 1950. gada 22. jūnijā, vidusskolas izlaiduma dienā, grupas dalībniekus arestēja. 1951. gada 26. februārī Baltijas Kara apgabala tribunāls A. Kļaugam un G. Zemtautim piesprieda nāves sodu, bet pārējiem sešiem Bauskas vidusskolēniem un četriem studentiem – 25 gadu ieslodzījumu.
Izkropļo latviešu valodu
Par Bauskas jauniešu pretošanās grupu, protams, velti meklēt informāciju tā laika preses izdevumos. Taču vietējais laikraksts «Bauskas Darbs» tolaik vēl pietiekami informēja par dažādām negācijām pilsētnieku ikdienā. Laikraksta korespondenti, piemēram, varākkārt pievērsa uzmanību faktiem, ka pilsētas iestāžu un organizāciju fasādes «grezno» izkārtnes ar izkropļotiem uzrakstiem latviešu valodā – «LPSR Bauskas apriņķas kuļturas un izglitibas iestažu nodaļa», «Autotransporta «Degviela» Bauskas nodaļas benzostacija», «Arteļ «Bauskas Amatnieks»», «Zagotživsirjo», «Zagotzerno», «Sojuzutiļ» u. tml.
