Baušķeniecei Zentai Struņķei mājas pagalmu un tās iekšpusi «apdzīvo» pārsvarā no koka māzeriem jeb izaugumiem izveidotu aptuveni 150 «iemītnieku».
Baušķeniecei Zentai Struņķei mājas pagalmu un tās iekšpusi «apdzīvo» pārsvarā no koka māzeriem jeb izaugumiem izveidotu aptuveni 150 «iemītnieku».
Tos viņa ogojot un sēņojot atvedusi no Bauskas apkārtnes mežiem.
Piepes koridorā notušē celtnieka kļūdu
Jau pagalmā ienācējus sagaida «kamielītis». Priekšnamiņa kreisajā pusē novietota vāze, kas Zentas Struņķes mājās nokļuvusi tikai ar mežsarga atļauju. Nozāģētais izaugums bijis tik smags, ka divi vīri ar grūtībām to iznesuši no meža. «Vienīgi vāze manās mājās atrodas likumīgi, pārējos dabas veidojumus esmu nočiepusi, neprasot nevienam atļauju,» sacīja Zenta Struņķe.
Koridorā labā siena noklāta ar piepēm. «Kad remontēju māju, teicu strādniekam, lai nekādā gadījumā līstītes uz sienas neklāj horizontāli, jo negribēju justies kā aizgaldā. Biju nepatīkami pārsteigta, redzot, ka viņš līstītes bija noklājis tieši horizontāli. Radās ideja sienu dekorēt ar piepēm,» stāstīja mājas saimniece. Pie spoguļa blakus īstajam telefonam novietots no koka izveidots «tālrunis».
Mājās uz grīdas zaļo mežs
Divās istabās Zentas Struņķes mākslas darbi redzami pie sienām, uz mēbelēm un grīdas. Viņai tuvs ne tikai koks, bet arī akmens. Uz grīdas Zenta Struņķe izveidojusi «lauku» ar akmeņiem, kurmīšiem. Pasaku mežu atgādina viņas iekārtotais «mežs», kurā mūžīgi «aug» zaļa sūniņa.
Gandrīz katram Mūsas ielas «iemītniekam» dots vārds. Istabās atrodams «skolnieciņš», «dāmīte», «putns», «mērkaķis», «balerīna» un citi. Sava vieta istabā ir arī simboliskiem mākslas darbiem. Par godu 1991. gada notikumiem Latvijā, Zenta Struņķe izveidojusi «Sāpju ceļu». Līdzās tam pie sienas pakārta «Latvijas karte».
Jau divdesmit gadu Zenta Struņķe koka izaugumos prot saskatīt kaut ko īpašu. Vienkāršu čiekuru viņa izveidojusi par «zvirbuli», koka izaugumu pārvērtusi par «auniņu».
Cenšas saskatīt līdzību
««Auniņš» man ir vismīļākais. To no «Lejenieku» meža man atnesa muzeja bijusī vadītāja Regīna. Svarīgākais ir koka izaugumā saskatīt, ko tas atgādina. Mana mammīte Cecīlija prata to labāk par mani. No dzimtās puses Lambārtes, Dāviņu pagastā, atvestajā koka veidojumā mammīte ieraudzīja «skolnieciņu», citā māzerā «sunīti»,» teica baušķeniece.
Visbiežāk no māzera tapuši trauki. Lai tos izveidotu gludus un ar interesantu formu, Zentai Struņķei nācies fiziski piepūlēties. «Vispirms māzeri ar kaltu izkalu, tad noslīpēju, izberzu ar smilšpapīru un nolakoju. Kad saslimu ar acu slimību, mediķi to aizliedza darīt. Taču tik un tā lēnām atsāku kalt ar kaltu,» piebilda Z. Struņķe.
Aizraušanās sākusies ar pusgatavu šķīvi
To uz mājām atnesis Zentas Struņķes bijušais dzīvesbiedrs. Pēc tam viņa pati mežā atradusi svečturītim līdzīgu koka izaugumu. Tas kopā ar citiem mākslas darbiem 1993. gadā bijis izlikts izstādē Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Tā līdz šim bijusi vienīgā izstāde, kurā bijuši skatāmi Zentas Struņķes sirdsdarbi.
No izveidotās kolekcijas viņa pārdevusi tikai vienu darbu – «ķiveri», arī uzdāvinājusi tikai vienu trauku. «Šī trauka man bija ļoti žēl, jo to biju gatavojusi pati sev. Dabā nav divu vienādu veidojumu. Ja ar nolūku ko darinu, tas ir pavisam kas cits,» atzina Z. Struņķe. Viņa visu mūžu nostrādājusi rajona Patērētāju biedrības tirdzniecības bāzē.
Zenta Struņķe joprojām ir uzticīga saviem sirdsdarbiem. Kā gan ne, ja arī tie viņas mājās iedveš dzīvību.
