Baušķeniece DROSMA GRUNSKA, apaļā jubilejā pagātnē lūkojoties, runā tikai par jauko un tīkamo.
Baušķeniece DROSMA GRUNSKA, apaļā jubilejā pagātnē lūkojoties, runā tikai par jauko un tīkamo.
Dzimusi Vecumnieku pusē, mācījusies Rīgā, daudzus gadus strādājusi Bauskas maizes kombinātā. Bijusi maizes cepēja, arī laboratorijas darbiniece.
Nu jau vairāk nekā desmit gadu veselība neļauj strādāt saulē, karstumā. Tagad uz Drosmas pleciem ir viss mājas darbu klāsts. Diena sākas ar brokastu gatavošanu vīram Jānim un dēlam Edgaram. Meita Evita dzīvo patstāvīgi un mājās ierodas tikai ciemošanās reizēs. Diena aizrit darbos mājā, dārzā, iepērkoties. Ģimenes dārziņā tiek izaudzēts viss ziemai burciņās un pagrabā liekamais. Strādājot paiet stundas, un tad arī nav kad gausties vai spriedelēt par grūtajiem laikiem. «Ar bēdāšanos neko nepanāks,» uzskata Drosma. «Ceru, ka jaunais gadu tūkstotis nesīs visiem veiksmi, darbu un patīkamas dienas labklājībā.»
Vakarpusē savus vīriešus Drosma vienmēr sagaida ar siltu maltīti. Dēls atgriežas no Rīgas, kur strādā par galdnieku. Edgars pieprot vai visus amatnieka darbus, tāpēc bija arī stingri apņēmies mammai dzimšanas dienā uzdāvināt glīti un moderni izremontētu virtuvi. Drosma ir apmierināta ar bērnu izvēlēto profesiju. Viņa uzskata, ka čaklums un apzinīgums bērnos ir jau no mazotnes, jo viņi stingri un godprātīgi audzināti.
Brīvajās stundās Drosma labprāt izvēlas kāda latviešu rakstnieka grāmatu. Tādi sentimentāli romantiski darbi kā Alfrēda Dziļuma «Saplēstā krūze» ir Drosmas tīkamākā lasāmviela. Šajā nedēļā grāmatām laiku bijis grūti atlicināt, jo jubilejā nolemts kopā aicināt visu prāvo radu pulku: trīs māsas, brāli, attālākus radiniekus, arī draugus. Tā būs jaukākā dāvana – vienkopus redzēt sev tuvus un mīļus cilvēkus. Drosma ir pārliecināta, ka jubilejas ziedu klēpī noteikti būs arī frēzijas, viņas mīļākās puķes.
