Jau pirms laba laika man radās priekšstats, ka liela daļa mūsdienās visvairāk lasīto bestselleru tapuši pēc vienas shēmas.
Jau pirms laba laika man radās priekšstats, ka liela daļa mūsdienās visvairāk lasīto bestselleru tapuši pēc vienas shēmas. Ja galvenā varoņa vai varones bērnība būtu aizritējusi saulaini un mierīgi, tad romānu gluži vienkārši nevarētu uzrakstīt. Tālab tiek izmantots vecumvecais un labi pārbaudītais paņēmiens «iepīt» sižetā kādu Zigismunda Freida teorijas motīvu (Z. Freids – austriešu zinātnieks, psihoanalīzes pamatlicējs. Viņam pieder apgalvojums, ka cilvēka dzīvi un darbību nosaka seksuālās tieksmes). Un, lūk, visi romānu varoņi pieauguša cilvēka vecumā atceras dažnedažādas bērnībā piedzīvotas psiholoģiskas traumas un ar tām pamato dzīves neveiksmes. Tās visas, protams, lielākā vai mazākā mērā saistītas ar seksuālām vīzijām, pāridarījumiem un kauna izjūtu.
Atzīšos, man nav nācies lasīt nevienu «gabalu», kur galvenais varonis ciestu no tā, ka bērnībā viņam nebūtu apavu un siltu drēbju (ja nu vienīgi romānos par «senajiem Dikensa laikiem»). Taču Mežotnes internātvidusskolas daudziem audzēkņiem tas ir un paliks bērnībā piedzīvotais vissmagākais pazemojums.
Kādā rēnā oktobra rītā šīs skolas administrācijas pārstāve izmisusi stāstīja: «Šodien pie manis atkal bija atnākusi klases audzinātāja. Septiņām meitenēm nav neviena zeķbikšu un kurpju pāra, neviena džemperīša – tikai plāns īspiedurkņu krekliņš. Savus džemperus jau esmu atdevusi citiem bērniem, kolēģes rīkojušās tāpat.»
Bērni, kuriem trūkst drēbju, nav bāreņi. Viņiem visiem ir vecāki, kuri dzīvo mūsu rajona pagastos. Pareizāk būtu teikt – eksistē. Modelis ir vispārzināms – izglītības, kvalifikācijas, darba trūkums, kas apvienots nelāgā kombinācijā ar vairāku svarīgu, dzīvei nepieciešamu īpašību trūkumu. Zinot, ka internātskola atrodas valsts apgādībā, vecāki mierīgu sirdi ziemas sākumā palaiž bērnus no mājām vienā krekliņā. Gan jau…
Drēbes maksā naudu. Arī lietoto mantu vairumtirdzniecības bāzēs tās neviens nedod par velti. Skolas vadība apmeklējusi daudzas šādas vietas, pūloties saņemt vismaz nelielas atlaides, uzrunājusi vairāku labdarības organizāciju vadītājus. Valsts piešķirto līdzekļu nepietiek, lai apģērbtu krietnu pulku no internātvidusskolas 162 audzēkņiem. Vienmēr jau atrodas kāds risinājums, taču kritiskie mirkļi ik gadu atkārtojas. Gadās arī tā, ka direktors brauc uz pilsētu un pats kādam nopērk kurpju pāri.
Būtu nepareizi apgalvot, ka skola nesaņem nekādus ārvalstu humānās palīdzības sūtījumus. Saņem, taču nepietiek. Arī vietējai sabiedrībai nevarētu pārmest vienaldzību. Skolotāji joprojām ar pateicību atceras baušķenieci Emmu Liepu, kura pērn atveda veselu kravu drēbju. Tajā gan esot bijuši pārsvarā vīriešu uzvalki, taču skolnieces darbmācības stundās drānas izārdījušas un pāršuvušas.
Es nezinu, kā šo problēmu var atrisināt valsts mērogā, tāpēc rīkošos ikdienišķi – pārlūkošu savu drēbju skapi. Tas būs vājš mierinājums, taču ne glābiņš…
