Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Gaidām lasītāju vēstules.
Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Gaidām lasītāju vēstules.
«Ar Rolandu iepazinos, kad jau divus gadus biju precējusies. Kādā ballītē darbavietā, uz kuru bija uzlūgti arī vairāki sadarbības partneri, simpātiski vīrieši, jautrība sita augstu vilni. Biju noreibusi – no šampanieša, jautrības, smiekliem. Dejoju ar saviem kolēģiem. Turklāt tas bija pilnīgi nevainīgi (kā vienmēr), jo visiem tā bija tikai atslodze no ikdienas rutīnas.
Galva sagriezās, kad ieraudzīju kādu vīrieti, kurš bija ieradies kavējoties. Allaž esmu iztēlojusies, kādam jābūt manam vīrieša ideālam, un VIŅŠ tāds patiešām bija! Uzzināju, ka viņš ir lielas firmas līdzīpašnieks, sejā un izturēšanās veidā bija sajūtama īsta, nobrieduša vīrieša vaibsti. Kad sajutu arī viņa acu skatienu, gandrīz apstājās sirds. Ļima kājas, kad viņš uzlūdza uz deju. Šķita, ka tas notiek sapnī un nekādā ziņā tā sieviete, kas ir viņa rokās, neesmu es. Sajutu viņa smaržas, nespēju ieskatīties acīs, jo biju pilnīgi un galīgi zaudējusi galvu.
Šķīrāmies no rīta. Ļoti mīļi. Rolands apsolīja zvanīt. Lidinājos kā pa gaisu. Vīrs nesaprata, kas ar mani noticis. Atļāvos pirkt skaistu un dārgu veļu, kosmētiku, gaidot, kad pienāks liktenīgā nakts, kad notiks TAS. Atkal satikāmies. Es nekad neesmu tik spontāna, bet Rolandam vienā vakarā izstāstīju visu savu dzīvi. Atkal dejojām. Atkal šķīrāmies. Un ļoti, ļoti mīļi. Nespēju tam noticēt, bet viņš vairs pēc šī vakara nepiezvanīja…
Es nezaudēju cerību viņu satikt. Ritēja dienas, mēneši. Rolands par mani nelikās ne zinis, lai gan nesapratu, KĀPĒC. Pēdējā šķiršanās reizē neradās pat ne mazākās aizdomas, ka viss pārtrūks. Un pats muļķīgākais, ka tas notika bez jebkāda iemesla. Jebkāda.
Pēc pusgada sāku aprast, ka esmu viņu zaudējusi, taču sirdī Rolands bija ieaudzis. Kā vīrietis, kurš dāvājis nepiedzīvotas emocijas.
Tad nejauši atkal ar viņu sastapos kādā prezentācijā. Atkal biju vieglā eiforijā no šampanieša un smiekliem. Viņš pilnīgi nejauši mani uzlūdza dejot. Viss notika tā, it kā mēs nebūtu šķīrušies. Es kā apstulbusi viņam neko nepārmetu, jo ticēju – šoreiz būs citādāk.
Pienāca rīts. Šķīrāmies. Viņš apsolīja piezvanīt. Nākamajā dienā to izdarīja. Uzaicināja vakariņās. Es lidinājos kā pa gaisu, nezinādama, kur izpaust savu laimi. Darbabiedri bija pārsteigti, cik ļoti pāris dienās pārvērtos.
Uz vakariņām viņš neatnāca. Pat nepiezvanīja un neatvainojās. Un vairāk vispār nav zvanījis. Taču zinu, ja atkal viņu satikšu, nespēšu atturēties no tās laimes, ko sniedz viņa klātbūtne. Atkal ļaušos viņa glāstiem, lai pēc tam mocītos no jauna uzjundītās ilgās.
ANNIJA»
