Vēlos sniegt atbildi uz 29. oktobrī «Bauskas Dzīvē», «Nedēļas malkā» (2. lappuse) uzdoto jautājumu: «.. izglītības darbinieku arodbiedrība streiku ieplānojusi krietni pēc «oktobra svētkiem» citu svētku – 18. novembra – priekšvakarā.
Vēlos sniegt atbildi uz 29. oktobrī «Bauskas Dzīvē», «Nedēļas malkā» (2. lappuse) uzdoto jautājumu: «.. izglītības darbinieku arodbiedrība streiku ieplānojusi krietni pēc «oktobra svētkiem» citu svētku – 18. novembra – priekšvakarā. Ko gan saniknots skolotājs māca saviem audzēkņiem?».
Varat neuztraukties, faktoloģiskā informācija audzēkņiem tiks sniegta. Gan jau runāsim i pamatskolā, i vidusskolā par 18. novembri, pieminēsim Baumaņu Kārli. Varbūt apspriedīsim trīs krāsas karogā, iespējams, ka ieskanēsies kāda Kārļa Skalbes vai Viļa Plūdoņa atziņa. Bet es nespēšu šajā dienā, pareizāk, 17. novembra mācību stundās, runāt ar patosu, pienācīgu godbijību un lepnumu par savu valsti. Arvien pieņemamāka man šķiet daļas mūsdienu Latvijas inteliģences atziņa: «Es mīlu šo zemi, es nemīlu šo valsti».
Pēdējā laika piemēri (tos minu tāpēc, ka tie ir spilgtāk palikuši atmiņā) man uz ŠO Latviju liek raudzīties ar apkrāpta un apmuļķota cilvēka skatienu. L. Strujevičs savu godu septiņās laikraksta «Diena» publi-
kācijās novērtējis 7000 latu apmērā.
I. Sāmīte par pāris mēnešu nestrādāšanu sev pietiesājusi 7561 latu. Es par gada darbu saņemu 1260 latu. Uzturot ģimeni, skolojot bērnu, pērkot darbam pildspalvas un papīru, nekas vairs neatliek lepnumam, patriotismam un savam godam.
Tādi nu mēs, skolotāji, esam – «reņģu ēdāji muļķu zemē» – un bez goda.
