Nepiedodami ilgi valstī bērni bija pakļauti nekontrolētai patvaļai arī no vecāku puses. Par to liecina Karīnas (šis un turpmāk tekstā minētie vārdi ir izdomāti) vēl visai īsās dzīves stāsts, kuru kāda pagasta bāriņtiesa uzticējusi «Bauskas Dzīvei».
Nepiedodami ilgi valstī bērni bija pakļauti nekontrolētai patvaļai arī no vecāku puses. Par to liecina Karīnas (šis un turpmāk tekstā minētie vārdi ir izdomāti) vēl visai īsās dzīves stāsts, kuru kāda pagasta bāriņtiesa uzticējusi «Bauskas Dzīvei».
Karīnas māte ir pilnībā atteikusies no jebkurām tiesībām uz savu meitu un neiebilst pret to, ka viņu adoptēs Lūcija B.
«Bērnu dienas es pavadīju pie omītēm. Viņas mani iemācīja lasīt, rakstīt. Laida skolā, apģērba. Tad vēl es nesapratu, kas mani sagaida. Dažreiz kā bērns nepaklausīju – darīju palaidnības, bet man piedeva. Mācīja vienmēr teikt patiesību. Mācījos, tiku mīlēta un lolota, stāstot, ka man jāizaug lielai un gudrai meitenei…
Kāpēc es šai laikā nedzīvoju pie mammas? Tāpēc ka viņa mani atstāja. Sākumā it kā viss bija kārtībā. Tētis strādāja, mamma arī. Tad viss strauji mainījās. Mamma šķīrās no tēva, aizgāja ar citu vīrieti. Tētis sāka dzert, zaudēja darbu. Viņš aizgāja dzīvot pie kādas sievietes, kura arī daudz dzēra.
Vīrietis, pie kura mamma dzīvoja, nomira. No viņa mammai bija bērns. Malda ir mana pusmāsa. Mamma zaudēja darbu, dzīvokli. Viss gāja uz leju. Viņa dzēra un dzēra.
Vasaras galvenokārt pavadīju pie mammas mammas. Kad viņa vairs nestrādāja, ar pensiju bija grūti uzturēt mani. Omītei kļuva slikti ar veselību un mēs abas pārgājām dzīvot pie mammas. Viņas bieži nebija mājās, un omīte uzturēja arī manu pusmāsu. Mamma bieži lamājās un dzina mani prom. Viņa sita traukus, tērēja omītes naudu, veda uz mājām vīriešus. Viņa mani neieredzēja, lādēja par to, ka esmu piedzimusi. Dažreiz nebija ko ēst. Un vairs negribējās mācīties, jo vienmēr apkārt bija troksnis, bailes no mammas. Vienreiz, vēlu naktī pārnākusi, bija ļoti piedzērusies, ārdījās, lādēja mani un omīti. Mamma iedrāzās pie manis istabā, izvilka no gultas aiz matiem un gribēja mani sviest pa logu laukā. Omīte dikti lūdzās, lai laiž mani vaļā. Man šķita, ka drīz, drīz nomiršu.
Mammas mamma nomira. Pie otras omītes es nevarēju palikt, tur dzīvoju tikai pa vasaru. Nāca skolas laiks, un man bija jādodas pie mammas. Es lūdzos, lai atļauj man dzīvot pie viņas. Lai tikai iedod stūrīti, kur piemesties. Mazajā istabā man atvēlēja kaktu un noteica, kādi darbi jādara. Nebija neviena brītiņa, kad varētu lasīt. Mamma sauca mani par slinku, bezatbildīgu. Mamma bieži pazuda uz ilgu laiku. Atstāja mani ar pusmāsu. Ar ēdienu mums dažreiz palīdzēja mājas saimnieks. Iedeva grūbas, miltus. Kad mamma atgriezās mājās, viņai nebija ne drusciņas naudas. Pati netīra, nikna. Savas dusmas uzvēla man.
Vienreiz mamma atrada manis rakstītu vēstuli omītei. Aiz dusmām sameta manas mantas un teica, lai vācos prom. Es biju izmisumā, vēlējos nomirt.
Man nebija pie kā iet. Mamma teica, lai es ejot uz mežu. Lūdzos, bet viņa mani izgrūda pa durvīm laukā, jo man esot pārāk liela mute un es neprotot noturēt mājas nepatikšanas sevī. Bija ziema, sals. Kāju pirksti kļuva nejūtīgi. Klauvēju pie mammas logiem, lūdzos, lai pieņem mani. Solījos, ka darīšu visu, ko man liks, nerakstīšu vairs vēstules un nevienam neko nestāstīšu. Vēl viena iespēja man tika dota.
Dzīve pie mammas kļuva arvien nepanesamāka. Vēlējos glābiņu rast internātskolā. Palūdzu naudu un aizbraucu pie omītes. Es biju saslimusi. Viņa sauca ārstu, baroja, jo biju ļoti novājējusi. Tā nodzīvoju visu vasaru. Es vairs negribēju atgriezties pie mammas. Omīte centās man sameklēt internātskolu. Tad es atcerējos, ka man ir vienas sievietes telefona numurs. Viņa man un omītei kādreiz palīdzēja ar naudiņu. Tā bija Lūcijas tante.
..Pie Lūcijas tantes esmu nodzīvojusi divus gadus. Esmu atkal atguvusi to mieru, kāds bija, kad dzīvoju pie omītēm. Tagad apzinos, ka mana piedzimšana nav kļūda un ka man ir jādzīvo.»
