Neapstrīdama ir patiesība, ka īstais zemes saimnieks un ienākumu saņēmējs ir tas, kam pieder valsts bagātības.
Neapstrīdama ir patiesība, ka īstais zemes saimnieks un ienākumu saņēmējs ir tas, kam pieder valsts bagātības. Latvijai kļūstot neatkarīgai 1918. gadā, ar lielu drosmi un uzņēmību Kārlis Ulmanis pamazām valsts bagātību nodeva latviešu rokās. Nodibināja lielus tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumus: VEF, «Vairogs», «Degviela», «Tosmāre», «Aldaris», «Tabaka» un citus. Likvidēja komercbankas, valsts pārziņā pārņēma ārējo tirdzniecību. Tādējādi latvieši kļuva par īstiem savas zemes saimniekiem.
Atmoda atkal atdeva Latvijai brīvību. Tās izcīnīšana nebija viegla un to ar lielu interesi vēroja viltīgas acis aizrobežu zemēs, jaušot upuri. Tāpat kā pirms 800 gadiem, skanēja glaimīgi vārdi un skaisti solījumi: kādēļ jums nodarboties ar rūpniecību, esiet preču apgrozījumu tilts starp Rietumiem un Austrumiem un nodarbojieties ar finansu operācijām!
Ārzemju «labdari» mūsu paverdzināšanu nevarēja veikt bez iekšzemes pakalpiņiem. Tādi atradās. Lai tauta būtu padevīgāka, to vajadzēja padarīt nabagu. Iedzīvotāji bija sakrājuši ap pieciem miljardiem dolāru ieguldījumu. Ar vienu spalvas vilcienu viens valstsvīrs tos samazināja 200 reižu. Otrs valstsvīrs, paklausot ārzemju «labvēļu» ieteikumiem, noteica tādu lata kursu pret dolāru, kas ļoti izdevīgs ārzemju preču ievešanai Latvijā. Atmeta Kārļa Ulmaņa pamatprincipu: Latvijā drīkst ievest tikai tās preces, kuras paši nevaram ražot. Plaši atvēra valsts robežu, un nebeidzamā straumē valstī ieplūda ārzemju preces. Latvijas ražojumi nespēja konkurēt. Rezultātā slēdza divas trešdaļas rūpnīcu. Sākās bezdarbs. Pirms dažiem gadiem ārzemju speciālisti konstatēja, ka Latvijā ir 17 procentu bezdarbnieku. Tagad to skaits sasniedzis 20 procentu (minu patieso, nevis oficiālo statistiku). Latvijas lauki pamazām aizaug ar nezālēm un krūmiem. Ārzemju bagātnieki masveidā uzpērk mūsu īpašumus, izmantojot mazvērtīgos sertifikātus.
Apmēram 70 procentu mūsu īpašumu atrodas ārzemnieku rokās. Kas mūs sagaida? Ārzemju spekulantiem ir vajadzīgi tikai mūsu meži un lēts darba spēks, un to viņi dabūs. Paliks tikai tās rūpnīcas, kuru produkciju ražot ārzemēs nav izdevīgi. Pašlaik valdība grib «privatizēt», t. i., par smiekla naudu pārdot ārzemniekiem vēl atlikušos īpašumus: «Latvijas kuģniecību», «Latvenergo» (peļņa 1998. gadā 50 miljonu), «Latvijas gāzi», «Latvijas dzelzceļu».
Jau tagad liela daļa iedzīvotāju vairs nevar izmantot telefona pakalpojumus dārdzības dēļ. Pēc «Latvenergo» privatizācijas lasīt būsim spiesti sveču gaismā. Nākamais būs «Latvijas dzelzceļš», ostas utt. Drīz privatizēs arī mežus. Speciālisti lēš, ka privātie meži tiks izcirsti pēc trim gadiem, bet valsts – pēc 20 gadiem. Darbu meklējot, aizvien vairāk latviešu dosies uz ārzemēm. Viņu vietu ieņems austrumu tautas.
Kas jādara? Jāpārtrauc to preču ievešana, kuras var ražot Latvijā. Jānosaka tāds dolāra kurss pret latu, kas sekmētu mūsu eksportu. Stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem jāpaliek valsts īpašumā. Jāpārskata privatizācijas likumība. Jāpaaugstina minimālā alga un pensijas, vienlaikus nosakot maksimālās cenas. Jābūt bezmaksas izglītībai un veselības aizsardzībai.
U. VIĻUMS Rīgā
