Sandra Krēgere-Linkvista no 1996. gada septembra dzīvo Zviedrijā. Viņas jaunās mājas atrodas valsts vidienē – Čērpingas pilsētā, kurā ir ap 26 tūkstoši iedzīvotāju.
Sandra Krēgere-Linkvista no 1996. gada septembra dzīvo Zviedrijā. Viņas jaunās mājas atrodas valsts vidienē – Čērpingas pilsētā, kurā ir ap 26 tūkstoši iedzīvotāju. Iemesls doties prom no Latvijas Sandrai bija nopietns – laulības ar zviedru Diku Linkvistu, autokoncerna «Volvo» strādnieku.
Līdz 1996. gada 12. septembrim Sandra Krēgere bija Bauskas rajona Griķu pamatskolas direktore. Pirms tam viņa strādāja bērnudārzā, vēlāk kļuva par rajona Skolu valdes pirmsskolas iestāžu inspektori. Sandrai ir bērnudārza audzinātājas un vidusskolas vēstures skolotājas kvalifikācija.
Oktobra sākumā bijusī baušķeniece apmeklēja dzimto pilsētu un viesojās «Bauskas Dzīves» redakcijā.
Vai četru gadu laikā bieži braucāt uz Latviju?
– Šoruden ierados pirmo reizi. Agrāk neriskēju braukt, jo psiholoģiski nejutos sagatavota. Man šķita – līdzko ieradīšos Latvijā, vairs nepietiks spēka atgriezties. Ja man nebūtu tik lielisks vīrs, jau sen kā Jēzus pāri jūrai kājām dotos uz dzimteni. Tik cieša emocionāla saikne mani vienoja ar bijušo dzīvesvietu.
Tas izklausās gluži neticami. Jūs esat komunikabla sieviete ar labu izglītību, lielu dzīves pieredzi, stabilu vērtību sistēmu. Es domāju, ka svešā vidē jūs spētu iejusties bez grūtībām.
– Es rēķinājos ar radikālām pārmaiņām, taču nevarēju iedomāties, ka pielāgošanās dzīvei Zviedrijā būs tik sarežģīta. Ar Diku apprecējos 1995. gadā un līdz pat aizbraukšanai no Latvijas mēģināju apvienot darbu Griķu pamatskolā ar laulības dzīvi ziemeļzemē. Milzum daudz laika pavadīju uz prāmjiem, katru mēnesi vairākas reizes braukājot uz Zviedriju. Sapratu, ka tā rīkoties nav prātīgi, un beidzot apmetos savā jaunajā dzīvesvietā Čērpingā.
Kā jūs varētu raksturot pirmās izjūtas, kas pārņēma svešajā vidē?
– Ilgstošs stress un mazvērtības apziņa. Man vienmēr bija šķitis, ka jāmācās pēc iespējas vairāk, lai varētu sevi apliecināt sabiedrībā. Biju pieradusi, ka mans darbs apmierināja pašu un apkārtējos cilvēkus. Tas bija milzīgs stimuls, lai sasniegtu vēl vairāk.
Piepeši nokļuvu lielā zemē, kur biju nepieciešama tikai vienam vienīgam cilvēkam – Dikam. Tad arī sapratu, ka patiesībā neesmu nekas, lai gan Diks man ir tuvākais un mīļākais cilvēks. Citiem zviedriem nebija vajadzīgas manas zināšanas, pieredze, personiskās īpašības, vērtību izpratne. Jutos kā anonīma svešzemniece. Turklāt nemaz nesapratu zviedru valodu, izskaidroties varēju tikai angliski. Brīžiem mani pārņēma fatāla bezcerība un izmisums.
Un tad jūs nolēmāt rīkoties…
– Iestājos valodu skolā pieaugušajiem un imigrantiem. Grupas veidoja pēc atlases principa, ņemot vērā iepriekšējo izglītību un darba gaitas. Valodu skolās Zviedrijā galvenokārt mācās bēgļi no Latīņamerikas, Dienvidaustrumāzijas un Āfrikas. Liela daļa musulmaņu sieviešu ir analfabētes.
Tādas kā es – ar augstāko izglītību un vadoša darba pieredzi – Čērpingas pieaugušo skolā bijām tikai trīs. Visas mācījāmies vienā grupā. Katru dienu, gluži kā bērni, līdz vēlai pēcpusdienai cītīgi apmeklējām stundas.
Attiecībā uz valsts valodas prasmi Zviedrijā nepastāv nekādas atlaides. Visiem izvirzītas vienādas prasības. Sociālo pabalstu bēgļi var saņemt tikai tad, ja mācās valodu skolās. Turklāt par katru nokavēto stundu no pabalsta atskaita noteiktu summu, tāpēc nauda daudziem kļūst par galveno stimulu mācībām.
Cik ilgi jums nācās apgūt zviedru valodas pamatus?
– Mācījos vienu gadu un ieguvu valodas prasmes pirmo pakāpi. Pēc tam devos uz darba biržu un vaicāju, kā rīkoties tālāk. Man ieteica iestāties pieaugušo vidusskolā. Tā darbojas pēc Latvijas vakarskolām līdzīgiem principiem. Šīs mācību iestādes apmeklē cilvēki, kuriem nepieciešams papildināt pamatskolas izglītību vai vidusskolā gūtās zināšanas.
Izvēlējos pamatskolas noslēguma kursu zviedru valodā, vēsturē, dabaszinībās, matemātikā. Apzināti pievērsos dažādiem priekšmetiem, lai vispusīgāk iemācītos zviedru valodu un apgūtu dažādu nozaru terminoloģiju. Pieaugušo vidusskolu apmeklēju vienu semestri un veiksmīgi nokārtoju noslēguma pārbaudījumus. Pēc tam mani izsauca darba birža, kur ziņas par visiem klientiem apkopotas datu bāzē. Tika izteikts priekšlikums turpināt mācības universitātes sagatavošanas kursos skolotājiem imigrantiem un augstskolu reflektantiem. Vajadzēja kārtot iestājeksāmenus.
Ja pareizi saprotu, tad jūsu zviedru valodas prasme jau bija krietni augstāka par pirmo pakāpi. Citādi neviens nepiedāvātu mācīties sagatavošanas kursos.
– Jā, progress bija acīmredzams. Varēju sazināties zviedriski, sāku lasīt daiļliteratūru. Iestājeksāmenu prasības sagatavošanas kursos atbilda Zviedrijas vidusskolu beidzējiem izvirzītajām. Kārtoju pārbaudījumus zviedru literatūrā un angļu valodā. Eksaminētāji brīnījās, ka zviedru literatūru pārzinu labāk nekā daudzi šajā zemē dzimušie.
Zviedrijā netiek atzīts neviens bijušo PSRS valstu mācību iestāžu atestāts vai diploms par angļu valodas apguvi. Neņem vērā arī kursos iegūtos sertifikātus, ja tie izsniegti kādreizējās Padomju savienības teritorijā.
Pastāstiet par sagatavošanas kursu piedāvāto studiju programmu un iespējām!
– Izvēlējos piedāvājumu skolotājiem imigrantiem un studēju pedagoģiju. Milzīga uzmanība tika veltīta pedagoģiskajai praksei skolās. Apguvu arī metodiku un darba plānošanu.
Zviedrijā jūtams katastrofāls skolotāju trūkums, jo prasības ir ārkārtīgi augstas, bet atalgojums daudz zemāks nekā citās tautsaimniecības nozarēs. Vidusskolu pedagogu alga salīdzinājumā ar pamatskolu skolotāju atalgojumu ir apmēram divreiz lielāka. Viszemāko atlīdzību saņem pagaidu darbā strādājošie pedagogi. Ar savu Zviedrijā iegūto izglītību tolaik es varēju pretendēt tikai uz šo darbu.
Kādas atziņas guvāt pedagoģiskās prakses laikā? Varbūt neviļus nācās salīdzināt Zviedrijas un Latvijas izglītības sistēmu?
– Zviedrijā ikviens cilvēks tiek uzskatīts par neatkārtojamu un vienreizēju, tāpēc skolās tiek darīts viss iespējamais, lai bērni nezaudētu pašvērtības apziņu, nepārpūlētos, nekļūtu stresaini. Atbildīgu pienākumu viņiem nav ne skolā, ne ģimenē. Pamatskolas mācību programmas salīdzinājumā ar mūsējām ir daudz vienkāršākas.
Māmiņas stundu laikā sēž blakus bērniem un seko, kā viņi apgūst vielu, vērtē skolotāju prasmi. Patiesībā Zviedrijas skolas man atgādināja tādas kā «atvērtās durvis». Strādāt tur ļoti grūti, jo skolotājam ir milzīga atbildība un psiholoģiskā spriedze.
Sandra, būtu interesanti uzzināt, vai bijusī Latvijas skolotāja Krēgere pārtapa par Zviedrijas skolotāju Linkvistu? Ko jūs darījāt pēc sagatavošanas kursu beigšanas?
– Neesmu tos beigusi, jo mācījos tikai vienu gadu. Manī notika lūzums, sāku pārvērtēt iepriekš uzkrāto vērtību sistēmu. Nolēmu studijām «pielikt punktu». Izglītošanās man bija palīdzējusi atgūt pašapziņu, sāku iekļauties sabiedrībā un justies nesalīdzināmi labāk.
Vadot Griķu pamatskolu, apzinājos, ka veicu misiju un esmu ļoti vajadzīga bērniem, viņu vecākiem, kurus labi pazīstu. Sapratu, ka mans darbs nepieciešams visai sabiedrībai. Pēc nepilniem četriem mācību gadiem Zviedrijā man kļuva skaidrs, ka lolotā misijas apziņa šajā zemē būs neiederīga. Tikpat labi kā līdz šim, arī turpmāk viņi iztiks bez skolotājas Sandras. Pārmaiņas savā domāšanā vairs neuztvēru kā katastrofu, bet noteikta dzīves cikla loģisku rezultātu.
Biju mainījusies, kļuvusi brīvāka no idealizētiem priekšstatiem.
Varbūt atklāsit, ar ko nodarbojaties pašlaik?
– Autokoncernā «Volvo» veicu vienkāršus, sievišķīgus darbus – laistu puķes, uzraugu mikroviļņu krāsnis, kopju atpūtas halles. Saņemu pietiekami labu algu.
Pirmo reizi mūžā strādāju darbu, kur diendienā nav sasprindzināti jādomā, jāizstrādā stratēģija. Jaunais statuss man ļoti patīk. Nekad nav gadījies tik labi justies sev neraksturīgā vietā.
