Pie bērnu slepkavībām pierast un par tām neuztraukties nebūtu normāli. Tādi notikumi palielina pesimismu, netaisnīguma izjūtu, bailes…
Pie bērnu slepkavībām pierast un par tām neuztraukties nebūtu normāli. Tādi notikumi palielina pesimismu, netaisnīguma izjūtu, bailes… Kopš dzīvoju un strādāju Bauskas rajonā, vardarbīgs meitenītes nonāvēšanas gadījums šaipusē ir pirmo reizi. Bet diemžēl citviet mūsu valstī un pasaulē tas noticis un notiek… Kā reaģē citur, ko darām mēs?
Norvēģijā notika demonstrācija
8. jūlija «Sestdienā» publicēts Norvēģijā dzīvojošās latviešu žurnālistes Ilzes Burkovskas-Jakobsenas raksts «Bailes, sēras un vērtību krīze». Šovasar Norvēģijas pilsētiņā Kristiansanā netālu no peldvietas atklātas divu meitenīšu mirstīgās atliekas ar vardarbības pēdām. Abas draudzenes uz sabiedrisko peldvietu vecāki palaiduši vienas, kā it bieži arī agrāk. Meitenītes pazudušas, meklēja viņas diennakti. Ap 400 brīvprātīgo mēģināja palīdzēt policijai tās darbā. Iedzīvotāju vēlme palīdzēt atrast slepkavu bija tik liela… Šīs bēdas cilvēkus arī vienoja. Kristiansanā notika konsolidācijas demonstrācija, meiteņu bēru dienā vai visi pilsētas iedzīvotāji bija iznākuši ielās, lai parādītu līdzjūtību un atbalstu.
Anglijā pēc bērnu slepkavībām, Beļģijā pēc pedofilijas skandāla bērnu un viņu vecāku dzīve ļoti mainījās. Bērniem zudusi brīvība iet kājām uz skolu, uz ārpusstundu nodarbībām. Pati drīz vien pēc pedofilijas skandāla un bērnu slepkavību lietas biju Briselē. Jau uzreiz ievēroju, ka nekur neredzu bērnus vienus, kā tas tomēr ir pie mums. Uz trotuāriem, veikalos, no rīta, dienā – visur pieaugušajiem cilvēkiem pie rokas, un tikai tā…
Vecāku uzraudzība, protams, vajadzīga, bet ja bērniem vairs nav ne mazākās brīvības un normālu pārvietošanās iespēju tikai tāpēc, ka mūsu vidū ir daži perversi tipi? Nerunā ar svešiem, neuzticies nevienam.
Nebūs atvērti cilvēki…
«Tātad mēs ejam uz sabiedrību, kur vairs nav droši sarunāties ar svešiem? Salti un vēsi, viss mainās uz ēnas pusi, kur bailes stāv saulei priekšā,» tā raksta žurnāliste Ilze Burkovska-Jakobsena. Ko saka Mežotnes pagasta padomes priekšsēdētājs Gunvaldis Rozenbaums? Diemžēl viņa vadītajā pagastā meitenītei atņemta dzīvība…
«Drošības tiešām nav. Pagasta cilvēki tādu emociju pārņemti, kuras grūti formulēt. Iespējamais vainīgais ir vietējais, dzīvojuši esam blakus, droši vien esam sveicinājušies. Varbūt no nākamā kaimiņa arī kādu neģēlību varam sagaidīt? Grūti.
Saprotiet, nav jau arī iedzīvotājos paļaušanās uz policiju. Nav mums policijas tēls tāds, ka atbalstīs, palīdzēs jebkurā nelaimes situācijā. Policisti kā indivīdi ir ļoti atšķirīgi, visus nevainoju, bet kopumā policistos valda kūtrums, no Policijas pārvaldes vadības puses darbinieki netiek virzīti uz pareizo darba stilu.
Var jau bērnus nemitīgi pie rokas turēt, mācīt ar svešiem nerunāt un nemitīgi uzmanīties. Tikai, lieli izauguši, viņi vairs nebūs atvērti cilvēki…» tādas pārdomas G. Rozenbaumam.
Uz kapiem izvada no skolas
Pagājušajā nedēļā aizbraucu uz Bērzu skolu, kurā mācījusies nogalinātā Ilona. Aizdomās turētajam vaininiekam mazākais brālītis un māsiņa arī mācās šajā skolā. Vai aptverat šo situāciju?
Skolotājas mēģina runāt ar audzēkņiem, skaidro, ka šie bērni nekādi nebūtu vainojami lielā brāļa varbūtējās neģēlībās. Ilonas klases biedres pēc notikušā stundās raud. Klases audzinātāja atverot atzīmju žurnālu, ieraugot sarakstā meitenītes vārdu un arī viņai asaras sakāpjot acīs.
Ilona uz kapsētu izvadīta no Bērzu skolas. «Nav jau šajā apkārtnē citu telpu un citu iestāžu, kas uzņemtos visas dzīves ritējumam vajadzīgās funkcijas. Mēs un lauksaimniecības skola. Darām visu, redziet, arī bēres rīkojam, jo… Iloniņas mājā un ģimenē, un vispār te laukos sociālā spriedze ir milzīga,» saka mācību iestādes vadītāja Ligita Novičonoka.
Gaiteņos, klasēs, skolotāju istabā citu runu nav, tikai par šo drausmo notikumu… Sargs sācis nākt uz skolu ar suni, pasākumus skolā nerīko. Nav droši, vai visiem bērniem krēslas stundā vecāki varēs atnākt pakaļ.
Vairākas skolotājas sacīja, ka diemžēl nav īstas ticības arī policijai. Ja nu aizturētais nebūt nav slepkava, ja ir kāds cits, kurš brīvi staigā apkārt? Arī šāds satraukums valda.
Psiholoģiskai traumai nav noilguma
Direktore Ligita Novičonoka pēc ilgākas prombūtnes darbā atgriezusies tūlīt pēc savas audzēknes nāves. Psiholoģiskā gaisotne skolā, protams, saspringta. Mēģinājusi sazvanīt rajona Izglītības pārvaldes psihologu, bet tas nekādi neizdodoties. Abas ar L. Novičonoku gan vienojāmies, ka šādā ārkārtas gadījumā mācību iestāžu psihologam pašam bija skriešus jāatskrien uz Bērzu skolu. Atgriezusies Bauskā, noskaidroju, ka Izglītības pārvaldē nemaz tādas štata vietas kā psihologs vairs nav. Kāpēc tas joprojām nav paziņots skolai, nesaprotu.
Tā kā Izglītības pārvaldei nav psihologa, kurš šādas vajadzības gadījumā var izbraukt uz kādu skolu, varu ieteikt Bērzu skolas direktorei meklēt psihologu «no malas». Tikai… kas viņam maksās? Varbūt tiešām Mežotnes pagasta padome varētu segt šos izdevumus? Tas ir mans ieteikums. Bet psihologa palīdzība nebūt nav nokavēta. Sazinājos ar pazīstamu speciālisti, kura teica, ka tieši kādu laiku pēc šāda negadījuma ir vislabāk sākt strādāt ar bērniem un pedagogiem. Jebkurai traumai nav noilguma, viņa sacīja. Psihologa sarunas šo traumu cilvēkos mazinās, palīdzēs viņiem atkal iekļauties normālā dzīves ritmā, sākt domāt arī par ko citu, ne tikai par drausmo nāvi un bailēm.
Nepaej garām
Pie mums 400 brīvprātīgo nav pieteikušies policijai palīgā atklāt šo noziegumu. Nenotiek arī konsolidācijas demonstrācijas. Citādi domājoša sabiedrība? Vecāki bērnus arī nav sākuši uzmanīt pārāk stingri – joprojām redzu, ka viņi pa Bauskas tumšajām ielām klīst vieni paši. «Tas mums no sociālisma laikiem saglabājies, kad ģimene un rūpes par bērniem nebija svarīgākais. Pilnīgi noteikti uzskatu, ka bērnus vienus pa ielām staigāt nedrīkst laist. Pašiem sevi jāsargā un par saviem tuvajiem jārūpējas,» tā uzskata kāda skolotāja Bērzu skolā.
Kā prast šīs rūpes sabalansēt? Neuzticēšanās un baiļu kultivēšana diezin vai palīdzēs veidot garīgi pilnvērtīgu cilvēku… Tomēr sabiedrību «iztīrīt» no perversiem indivīdiem nav mūsu spēkos, bet aizsargāt bērnus un mācīt viņiem saprātību mēs varam. Mēs varam arī nebūt tik vienaldzīgi pret citu nelaimēm, pret nepareizībām, ko redzam sev apkārt. Arī sociālā aktivitāte palīdzēs – vienreiz svešam bērnam, bet kādreiz varbūt tieši jūsējam…
Es vienmēr atcerēšos, kā braucām pa Bauskas rajonu kopā ar kādu tautieti no Kanādas. Viņš ieraudzīja ceļa malā spēlējamies divus mazus zēnus, vienus pašus. Apturēja auto, piegāja pie bērniem, aprunājās un sūtīja viņus mājup. Kāpēc mūsējie pabrauc šādiem bērniem vienaldzīgi garām?
