Šovasar Iecavas lauku sporta kluba «Dartija» jauniešu komanda, papildināta arī ar trijiem Bauskas jaunajiem basketbolistiem, piedalījās starptautiskajā basketbola turnīrā «Delfin Cup 2000».
Šovasar Iecavas lauku sporta kluba «Dartija» jauniešu komanda, papildināta arī ar trijiem Bauskas jaunajiem basketbolistiem, piedalījās starptautiskajā basketbola turnīrā «Delfin Cup 2000».
Sacensības notika Somijas pilsētā Tamperē. Latviju pārstāvēja arī komanda no Siguldas. Vēl piedalījās Igaunijas, Zviedrijas, Vācijas, Izraēlas, Taivanas, ASV un, protams, arī mājinieku – somu – komandas. Par «Dartijas» sportiskajiem sasniegumiem Somijā informācija tika publicēta. Bija svarīgi uzzināt šī brauciena spilgtākos iespaidus. «Bauskas Dzīve» uz sarunu aicināja divus Bauskas pārstāvjus «Dartijas» komandā – Artūru Slišānu un Jāni Dubinski.
Vai šī bija jūsu pirmā ar basketbolu saistīta ārzemju «turneja»?
Artūrs: – Pirms pieciem gadiem es jau biju Somijā. Toreiz ar Bauskas komandu izcīnījām trešo vietu. Tagad var pievienot arī šogad izcīnīto otro vietu. Vēl esmu bijis Austrijā. Arī tur labi spēlējām.
Jānis: – Šis bija mans tālākais brauciens. Pirms tam spēlēju sacensībās tikai Lietuvas pilsētā Pasvalē.
Salīdziniet, lūdzu, šī turnīra dalībnieku sportisko meistarību ar Latvijas mēroga sacensībām!
A.: – Komandu spēku samēri bija daudz līdzīgāki. Sevišķi prātā palikusi pusfināla spēle, kurai treneris mūs sāka iedvesmot jau pāris stundu pirms tās sākuma. Izdevās, uzvarējām! Visas spēles bija saspringtas. Tas noteikti daudz deva manai turpmākai sportiskai izaugsmei.
J.: – Šīs spēles tiešām noderēja, lai es saprastu, ka Latvijas Jaunatnes basketbola līgā meistarība nemaz nav tik zema. Ārzemniekiem varbūt ir augstāks individuālais sniegums, bet latvieši spēlē taktiski gudrāku basketbolu. Arī es sevišķi labi atceros pusfināla maču ar vietējo Tamperes komandu.
Varbūt dzirdējāt kādas atsauksmes par sevi no citiem turnīra dalībniekiem?
J.: – Pirms finālspēles citu valstu treneri teica, ka mūsu izredzes uzvarēt vērtējot augstāk nekā somu jauniešu komandai, kas savā vecuma grupā ir labākā valstī.
A.: – Finālā mēs nenospēlējām labi. Arī tiesneši neļāva mājiniekiem zaudēt. Mūsu treneris sacīja, ka citu valstu komandu pārstāvji izteikuši daudz piedāvājumu spēlēt viņu organizētajos turnīros. Patīkami, ka mūs ievēroja.
Es un Jānis sakām paldies visiem atbalstītājiem, trenerim Vilnim Gailumam, kā arī saviem Bauskas treneriem – Zintim Alksnim un Mārim Šekavam.
Kādi bija sadzīves apstākļi Tamperē?
A.: – Gulējām kādā skolā uz piepūšamiem matračiem, šajās telpās bija pat televizori. Visiem sacensību dalībniekiem izsniedza kartītes, ar kurām bez maksas izmantojām sabiedrisko transportu.
J.: – Brīvajā laikā bez problēmām varējām izbraukāt un apskatīt visu pilsētu.
Varbūt bija arī kādas nepatīkamas nianses?
A.: – Nedaudz dīvaini šķita, ka spēļu laikā netika nodrošināta pat pirmā palīdzība. Komandas biedrs guva traumu un viņam bija jābrauc uz pilsētas slimnīcu, kas atradās tālu no sacensību vietas. Pirms palīdzības sniegšanas tika paprasīti apdrošināšanas dokumenti. Kad es pārsitu degunu, man iedeva tikai salveti.
J.: – Pirms mājās braukšanas gribēju nopirkt kādu suvenīru. Atklājās, ka svētdienās visi veikali ir slēgti.
Vai no malas bija pamanāms, ka pilsētā notiek plašs basketbola turnīrs?
J.: – Ielās bija redzami jaunieši ar dalībnieka kartītēm. Lai gan parasti spēļu laikā skatītāju rindas bija diezgan retas, finālspēlē tribīnes bija pilnas.
