Ņina Voitehoviča un Aleta Starodubceva kādreiz bijušas darba biedres. Tagad viņas vieno ticība Dievam.
Ņina Voitehoviča un Aleta Starodubceva kādreiz bijušas darba biedres. Tagad viņas vieno ticība Dievam. Abas sievietes ir Bauskas baptistu draudzes locekles. Viņas vada lūgšanu vakarus, strādā svētdienas skolā un veic sociālās aprūpes darbu.
Ceļš uz ticību Ņinai un Aletai bijis atšķirīgs, tomēr viņu pieredzē ir daudz kopīgu iezīmju.
Vainas apziņa un izmisums
Ņina augusi kristīgā ģimenē. Jaunībā viņas attieksme pret ticību bijusi pavirša, lūgšanas Ņina šad tad skaitījusi tikai tāpēc, lai nerastos domstarpības ar mammu. Viss krasi mainījies 1989. gadā, kad nomiris tēvs. Šis laiks Ņinai saistīts ar sāpīgām atmiņām: «Es biju slikta meita tēvam – asa, neiecietīga, impulsīva. Pēc viņa nāves mana dzīve sāka ritēt kā kinofilmā. Acu priekšā parādījās situācijas, kad biju tēti sāpinājusi. Mani mocīja vainas apziņa, nedeva miera pagātnē pieļautās kļūdas. Katru nakti izmisīgi raudāju. Man nebija, kam lūgt padomu, lai atbrīvotos no pašpārmetumu sloga. Nokritu ceļos un no sirds lūdzu Dievam piedošanu. Mana lūgšana bija sauciens pēc palīdzības. Un tad pirmo reizi izjutu atvieglojumu.»
Divus gadus Ņina braukusi uz baptistu draudzi Rīgā, baznīcas apmeklējumus rūpīgi slēpjot no vīra. Viņam pret reliģiju bijusi noraidoša attieksme. Pēc Bauskas baptistu draudzes atjaunošanas Ņina kļuvusi par tās locekli. Ticības pamata veidošanā liela ietekme bijusi evaņģēlistam Gunāram Lagzdiņam, kurš deviņdesmito gadu sākumā kalpoja Bauskas draudzē. Ņina uzskata viņu par garīgo padomdevēju.
Mainās raksturs un ieradumi
Šajā laikposmā Voitehoviču pārim piedzima otrs bērns. «Dēliņš saliedēja mūsu ģimeni,» stāsta Ņina. «Patiesībā vīrs ir ļoti labs cilvēks, taču viņam trūkst izpratnes par garīgām lietām. Protams, mana slēpšanās drīz vien tika atklāta. Vīram šķita aizdomīgi, ka neskatos televīziju, neapmeklēju saviesīgus vakarus, bet klusi sēžu kaktiņā, iegrimusi Bībeles lasīšanā. Es darīju to aizgūtnēm, jutos, kā izslāpusi pēc Dieva vārda. Vīrs redzēja pārmaiņas. Beidzot viņš samierinājās ar manu izvēli, tā arī nesaprazdams, kāpēc apmeklēju baptistu draudzi. Kā daudziem neticīgiem cilvēkiem, arī viņam šķiet, ka «pareizas» ir tikai katoļu, luterāņu vai pareizticīgo konfesijas.»
Garīgā izaugsme ietekmējusi daudzas lietas Ņinas dzīvē. Viņa atzīst, ka Dievs palīdz veidot arī viņas raksturu, attiecības ar cilvēkiem. Sieviete nemitīgi lūdz par vīru un nešaubās, ka reiz arī viņš pievērsīsies ticībai.
«Dievs, atbrīvo mani un veido, palīdzi man nedarīt pāri tuviniekiem, maini manu raksturu!» – šos vārdus dedzīgas kristietes pārliecībā Ņina Voitehoviča bieži atkārto un zina, ka Kungs tos uzklausa.
Grēks var būt «solīds»
Lielas grūtības un sāpes likušas Aletai Starodubcevai meklēt stiprinājumu ticībā. Pirmo reizi baptistu draudzē viņa ieradusies 1995. gadā. Aleta nebaidās raksturot toreizējo situāciju: «Man bija izirusi ģimene, pati aizvien dziļāk slīgu grēkos. Ārēji viss šķita it kā solīdi – kompānijas, draudzenes, vīns… Taču grimu aizvien lielākā tumsā. Reiz Ņina man sacīja: «Tevi glābt var tikai Dievs.»
Manī bija sakrājies tik daudz netikumu, apziņa un izpratne kļuvusi izkropļota. Pamazītēm Kungs man sāka rādīt, kāda esmu patiesībā. To visu bija skaudri apzināties.»
Vispirms Aleta sapratusi, ka bērniem bijusi slikta māte, pavirši pieskatījusi, nevis audzinājusi. Lielā pazemībā un ciešanās Aleta lūgusi Jēzu mainīt viņas būtību.
Paliek kopā ar bērniem
Sākumā šķitis, ka brīnumi ir realitāte, nevis izdomājums. Vīrs atgriezies ģimenē, piedzimis trešais bērns, bez grūtībām Aleta atbrīvojusies no netikumiem.
«Taču Dievs nav brīnumnūjiņa, kas visu dos,» secina Aleta. Sakārtotajam dzīves posmam sekojuši pārbaudījumi. Tie turpinās vēl tagad, taču Aleta nejūtas nomākta. Gluži citādi – viņa cenšas palīdzēt cilvēkiem, kuri dzīvo trūkumā un postā. Kopā ar Ņinu Voitehoviču katru nedēļu Aleta apmeklē svētdienas skolas audzēkņu ģimenes, lai noskaidrotu, kāda palīdzība nepieciešama. Ik svētdienu baptistu draudzes namā sievietes gatavo pusdienas 30 bērniem.
Aletai vēl nav izdevies atrast pastāvīgu darbu, tomēr viņa situāciju neuztver dramatiski: «Zinu, ka Dieva spēkā viss vērsīsies uz labu.»
