«Atmiņu vīzijās varu uzburt Antras Liedskalniņas lieliski atveidoto Blanšu un citā izpildījumā šo lomu nespēju un negribu redzēt,» strikti apliecināja kāds paziņa, kad aicināju viņu uz izrādi «Ilgu tramvajs» Dailes teātrī.
«Atmiņu vīzijās varu uzburt Antras Liedskalniņas lieliski atveidoto Blanšu un citā izpildījumā šo lomu nespēju un negribu redzēt,» strikti apliecināja kāds paziņa, kad aicināju viņu uz izrādi «Ilgu tramvajs» Dailes teātrī.
Es nolēmu pārliecināties, vai viņam ir taisnība.
Cenšas aizmirst iepriekšējos iestudējumus
«Režisoram Valdim Liepiņam bija pavisam cita tēlu attiecību izveides koncepcija,» stāsta izrādes mūzikas autors Andris Vilcāns. «Arī man spilgti atmiņā ir filma ar Vivjenu Lī galvenajā lomā, tiku redzējis izdaudzināto iestudējumu toreizējā Drāmas teātrī. Lai piedod godājamais Uldis Dumpis, bet viņa tēlotais Mičs man nav palicis prātā. Atceros Stenliju, Blanšu vien. Es «izslēdzu» visus iepriekšējos iespaidus un stingri noteicu – te jānotiek tīrai piedzimšanai, aizmirstot visu, kas ir bijis. Dažas kompozīcijas Valdis izvēlējās no manas grupas skaņdarbiem, bet kopējo muzikālo līniju veidoju pilnīgi jaunu.»
«Dievs dažreiz cilvēkus uzklausa tik ātri»
Dramaturga Tenesija Viljamsa lugas darbība risinās Amerikā četrdesmito gadu nogalē. Tas ir stāsts par divām māsām. Blanša (Indra Briķe) ierodas pie Stellas (Rēzija Kalniņa), lai viņas pieticīgajā miteklī meklētu patvērumu vientulībai, aizmirstu drūmo pagātni un varbūt arī atrastu kādu lāsīti mīlestības. Tomēr viss ir citādāk, nekā Blanša bija iedomājusies, – cilvēki, viņu attiecības. Īpaši Stellas vīrs, polis Stenlijs Kovaļskis (Andris Makovskis), kuram ar Blanšu sanāk nemitīgas «saķeršanās».
Un tad šajā troksnī, zaņķī un bezgaumībā Blanša ierauga savu liktenīgo mīlestību Miču (Andris Vilcāns). Patiesas laimes pilns ir Blanšas apgalvojums, ka «Dievs dažreiz cilvēkus uzklausa tik ātri». Bet šai mīlestībai nav ilgs mūžs. Lugas finālā Blanša paliek viena, ievietota psihiatriskajā slimnīcā un gremdējoties atmiņās par zudušām cerībām. Tāds vienkāršotā izklāstā ir lugas sižets. Režisors to atklāj ar daudziem scēniskiem elementiem. Iezaigojas veiksmes spīdumiņi
Izrādē ir epizodes, kuras nepārliecina, varoņu rīcībai grūti rast pamatojumu. Kāpēc Mičs iemīl Blanšu, kāpēc Stella ir tik iecietīga pret māsu, kas agrāk ar Blanšu ir noticis? Arī vizuāli izteiksmīgajā izrādes finālā tomēr paliek neatbildēti jautājumi. Varbūt tāpēc, lai būtu ko pārdomāt, mājup braucot. Toties vairāki skati ir īpaši veiksmīgi. Pēdējos gados teātra iestudējumos neredzēti emocionāli iedarbīgs un ļoti tīrs no divdomībām ir Blanšas un Miča mīlas skats. Andrim Vilcānam izdevies izprast teātra mūzikas specifiku, viņa komponētie skaniskie motīvi veiksmīgi caurvij izrādi. Arī Miča lomā viņš spēj pārliecināt skatītājus, protams, arī Blanšu, ka tādā puisī ir jāiemīlas. Rēzija Kalniņa un Andris Makovskis veido perfektu ģimenes cilvēku tēlu, kam naids un mīlestība palaikam uzplaiksnī tik pašsaprotami. Skaista ir Indras Briķes Blanša, kaut gan dažās epizodēs skatītāju emocionālo stīgu varētu aizskart spēcīgāk. Viktors Čestnovs Stellas kaimiņa Stīva lomā gan šķiet aktieriskās neprofesionalitātes paraugs.
Tādi ir emocionāli daudzveidīgie spīdumiņi, kas koptēlā iezaigojas Dailes teātra izrādē «Ilgu tramvajs».
