Aizver acis un saki, ko tu redzi. Tumsu? Un tagad tās atver! Vai apjaut to milzu vērtību, kas tev dota? Tu taču spēj redzēt!
Aizver acis un saki, ko tu redzi. Tumsu? Un tagad tās atver! Vai apjaut to milzu vērtību, kas tev dota? Tu taču spēj redzēt!
Rajona latviešu valodas un literatūras skolotājas, atlikušas malā visus rudens brīvdienās paveicamos un nepaveicamos darbus, devās kārtējā mācību braucienā. Mērķis – Skaistkalne.
Pirmais pieturas punkts – Bruknas muiža. Mūs laipni uzņem tās «vagars», jauns entuziasma un enerģijas pilns cilvēks Normunds Kursītis. Apbrīnas vērts dabas stūrītis un cilvēku fanātisms!
Priecē sakoptība un rudenīgā noskaņa Bārbelē. Skatam paveras Bārbeles kapi un dievnams. Izgaršojuši Bārbeles sēravota ūdeni, nokļūstam novadpētniecības tradīcijām bagātā vietā – Skaistkalnē. Tas arī ir mūsu brauciena mērķis. Esam Skaistkalnes vidusskolas saimnieka, skolas direktora Mārtiņa Oša, sagaidīti. Melanholisku izjūtu vadīti, dodamies pie Mēmeles, dzelteni brūnās.
Tad sirsnīgā gaisotnē norit tikšanās ar skolotājām Regīnu Zeltiņu, Inetu Skusto un viņu skolēniem. Pedagoģe rosinājusi bērnus pievērsties novada vēstures, dzimtu, māju un cilvēku likteņu izpētei. Tapuši darbi – pētījumi par Skaistkalni un Mēmeli dzejā, prozā, par apkārtnes apdziedājumu folklorā. Skolotāja izmantojusi projekta metodi. Šī darba forma pēdējos gados ir ļoti iecienīta un pilnībā pierādījusi nepieciešamību katra skolēna un skolotāja ikdienā. Mūsu uzmanību saistīja pētījums par Sarmīti Gausiņu-Elksni, dzejnieci, novadnieci, šīs skolas pedagoģi.
Vēl jo vairāk saviļņoja iespēja tikties ar viņu. Tas bija brīdis pārdomām, jo rudens ir vērtību pārvērtēšanas laiks.
Kas tu esi? Tā mums jautā dzejniece, lasot savus mīlestības un Dieva pielūgsmes pilnos darbus, ģitāras pavadījumā izpildot Normunda Priednieka dziesmas.
Bija, protams, jautājumi metodiskās apvienības tālākai darbībai. Autobusā skolotāja Vija Cerusa stāstīja, kā strādāt pēc Delta metodes.
Skaistkalnes vidusskolu atstājam, tai piemītošās gaišuma auras apņemti. Paldies jums, skaistkalnieši!
Brīdi vēl tomēr kavējamies Teivenu kapsētā pie V. Plūdoņa vecmāmuļas Senītes Lejenieces kapa kopiņas. Rūgteni smaržo mārtiņpuķes simtgadniecei, dzejnieka iedvesmotājai.
Līst. Lai piedod mums Mazuru mammīte, ka nepaciemojāmies «Bezdelīgu» akmeņu paradīzē.
Es gribētu būt ceļinieks, kas neko nevēlas iegūt un paturēt sev, viņš tikai skatās un apbrīno Dieva pasauli. Ir taču tik svarīgi ieraudzīt, saklausīt, izgaršot, sajust, dvēseliski baudīt.
Varbūt mēs, to iemācījušies, rosinātu savus izglītojamos iet pa dzīvi – rokā brīnišķīgais zelta spieķis, bet sirdī Dieva miers un prieks?
Ceļotāju vārdā L. GRĀVĪTE, skolotāja
