Šogad aprit 81 gads, kopš Latvijas armija sakāva un padzina no mūsu zemes avantūrista Bermonta-Avalova karapūļus.
Šogad aprit 81 gads, kopš Latvijas armija sakāva un padzina no mūsu zemes avantūrista Bermonta-Avalova karapūļus.
Pēc ienaidnieka padzīšanas no Rīgas 1919. gada 11. novembrī tika atbrīvota Zemgale. Mūsu rajonā sīvas cīņas notika Iecavā.
Ienaidniekos rada apjukumu
12. novembrī Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks šķērsoja Daugavu un vakarā sasniedza Dzelzāmura mežmuižu. Nākamajā dienā mūsu armijas vienības atbrīvoja Dzimtmisas muižu un Iecavas staciju, kurā ienaidnieks atkāpjoties bija pametis 120 artilērijas lādiņu.
14. novembra rītā Valmieras pulka neliela vienība virsleitnanta Bērziņa vadībā devās izlūkgājienā uz Iecavas muižu. «Sarkanās skolas» pagalmā kāda sieviete apgalvojusi, ka ēkā vāciešu neesot. Vienības komandieris devis pavēli kareivjiem aizvest skolas pagalmā esošos ienaidnieka vezumus un lauku virtuvi. Tajā brīdī vācieši pa skolas logiem atklājuši uguni. Negaidītajā apšaudē krita virsleitnants Bērziņš un vēl divi kareivji, pārējie bija spiesti atkāpties.
Nedaudz vēlāk vācu artilērija, kas atradās Iecavas muižā, sāka apšaudīt Iecavas staciju. Latvijas armijas artilēristi atbildēja ar pretuguni. Mūsu karavīri devās uzbrukumā Iecavas muižā izvietotajam vācu leģiona Veikhmana pulka bataljonam, kuru atbalstīja arī kavalērijas eskadrons un divas artilērijas baterijas. Ar cīņu nācās ieņemt Iecavas skolas namu, kurā bija izvietojies pretinieka priekšpostenis. Pie Iecavas muižas vācieši atklāja uguni, kad mūsu armijas kājnieku ķēdes atradās aptuveni 600 soļu attālumā. Muižas ēkas pretiniekiem kalpoja par labu aizsegu, latviešu karavīriem spēcīgajā šauteņu, ložmetēju un lielgabalu ugunī nācās pieplakt zemei. Šādā situācijā 4. Valmieras pulka 3. bataljona komandieris pavēlēja savām vienī- bām apiet muižu un uzbrukt vāciešiem no sāniem un aizmugures. Šis manevrs bija veiksmīgs un izraisīja apjukumu pretiniekos, kas lielā steigā sāka atkāpties pa Rīgas–Bauskas lielceļu Codes virzienā. Ienaidnieka artilēristi sajūdza zirgus, lai aizvestu lielgabalus, bet drīz vien tiem atkāpšanās ceļš tika aizšķērsots. Tālab nekas cits neatlika, kā pamest lielgabalus un pašiem glābties, aizauļojot zirgos.
Vilciens spiests atkāpties
Latvijas armija Iecavu atbrīvoja 14. novembrī plkst. 13.15, zaudējot vēl vienu kritušo. Divus ievainoja. Ienaidnieks bēgot bija pametis daudz vērtīgu un mūsu karaspēkam ļoti vajadzīgu trofeju: divus lielgabalus, četrus smagos ložmetējus, daudz šauteņu un munīcijas, smago automašīnu, desmit zirgu, trīs lauku virtuves, vairākus vezumus ar apģērbiem, apaviem, pārtiku un medikamentiem.
Apmēram 20 minūtes pēc Iecavas atbrīvošanas stacijai tuvojās bermontiešu bruņotais vilciens un atklāja uguni no lielgabaliem un ložmetējiem. Latviešu artilērija, kas atradās pie Dietlavu mājām, atklāja pretuguni, bet mūsu kājnieku vienība mēģināja izjaukt dzelzceļa sliedes vilciena aizmugurē. Saprotot Latvijas armijas nodomus, vācu bruņuvilciens atkāpās, līdz ar to cīņas pie Iecavas beidzās, lai gan citās mūsu rajona vietās karadarbība turpinājās.
Tauta godina varoņu piemiņu
Iecavnieki savus atbrīvotājus neaizmirsa, tālab 1936. gada 23. augustā Iecavas parkā tika atklāts Brīvības piemineklis, kas veltīts šajā novadā kritušajiem 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem. Šo 5,2 metrus augsto obelisku no vietējā laukakmeņa pēc paša projekta izgatavojis tēlnieks P. Banders.
Zem Bauskas Brīvības pieminekļa guldītas kareivja Kārļa Užiņa mirstīgās atliekas. Viņš bija kritis kaujā par Iecavu 14. novembrī.
Stelpes pagasta Kāravu kapos atrodas iesārta granīta piemineklis Iecavas komandantūras kareivim Jānim Cinovskim, kurš 1919. gada 15. novembrī pavadīja pārtikas produktu transportu uz Rīgu, bet uz Iecavas–Rīgas lielceļa viņu sagūstīja un noslepkavoja bermontieši.
Vairāki Latvijas armijas kareivji un virsnieki par Iecavas atbrīvošanas kaujās parādīto varonību vēlāk saņēma mūsu valsts augstāko apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni.
