ANTRA PAVIĻONE, zemniece: – Negribu izklausīties pesimistiska, taču uz kaut kādu izcili spožu nākotni un krasām pārmaiņām Brunavas pagastā tomēr neceru.
ANTRA PAVIĻONE, zemniece:
– Negribu izklausīties pesimistiska, taču uz kaut kādu izcili spožu nākotni un krasām pārmaiņām Brunavas pagastā tomēr neceru. Diezin vai kaut kas būs labāks. Īpaši, ja mūsu valsts turpinās neatbalstīt zemniekus un lauksaimniecību kopumā. Mēs jau nu strādāsim, cik varēsim. Gluži vienkārši – nav izejas! Galvenais – lai bērnus varētu izskolot. Ja vien viņiem izdosies iegūt labu izglītību, būs kārtīgi un gudri, tad pagastā viņiem nav ko palikt. Zinu, cik smags ir zemnieka darbs, tāpēc saviem bērniem vēlu vieglāku likteni.
AIVIS KĀRKLIŅŠ, pagasta padomes priekšsēdētājs:
– Kā jau tas vēsturiski un ģeogrāfiski ir izveidojies, Brunavā paliks pagasta administratīvais centrs, bet saimnieciskā rosība vairāk koncentrēsies Grenctālē. Tur ir labākas transporta iespējas, piemērota infrastruktūra. Arī tūrisms varētu dot savu artavu pagasta attīstībā. Grenctālē ir viena trīsstāvu māja, kurā varētu iekārtot viesnīcu. Mūsu pagastā ir vienas no auglīgākajām augsnēm Zemgalē. Jācer, ka valstī veidosies lauksaimniekiem arvien labvēlīgāka politika, tad arī mūsu zemniekiem dzīve kļūs labāka.
BAIBA KOPILOVA, bibliotekāre:
– Jācer, ka dzīve pagastā ies uz augšu. Un visās jomās. Noteikti daudzveidīgākai būtu jākļūst kultūras dzīvei mūsu pagastā, īpaši Grenctāles kultūras namā. Visi taču redz, ka pašlaik te valda panīkums.
Bibliotēka noteikti vēl pastāvēs, jo lasītgribētāji vienmēr būs. Arī tagad nevaru žēloties, pagasts iespēju robežās dod naudu grāmatu un preses izdevumu iegādei. Cik zinu, pašlaik tikai dažu brunaviešu mājās ir datori, jācer, ka pēc gadiem visur būs internets, arī bibliotēkā. Tad te vairāk nāks jaunieši.
