Ja ko dara, paveic to kārtīgi

Baušķenieks Andrejs Paušus šodien atzīmē 70. dzimšanas dienu

Jau vairāk nekā četrdesmit gadu jubilāra Andreja Paušus dzīve aizritējusi Bauskā, bet dzimtā puse ir Brunavas pagasts.

Bērnība – abos Mēmeles krastos
Zēns ģimenē uzaudzis viens, jo ar vecākajām pusmāsām Irēnu un Maiju bija liela gadu starpība. Mamma bijusi grāmatvede, bet tēvs strādājis būvbrigādē vietējā kopsaimniecībā. Andrejs atceras: «Mamma bija ļoti izglītota; beigusi ģimnāziju Latvijas brīvvalsts laikā, prata vācu valodu, ko tolaik zināja vien retais. Mums mājās bija daudz grāmatu, pasūtīja dažādus žurnālus. Man ļoti patika lasīt grāmatas; iemācījos lasīt piecu gadu vecumā. Arī vēlāk dzīvē esmu bijis draugos ar grāmatām – kaudzēm esmu izlasījis. Mūsu mājās elektrību pieslēdza tikai 1961. gadā, pirms tam apgaismojumam izmantoja petrolejas lampas.»
Skolas gaitas sākās Brunavas pamatskolā, bet kopš piektās klases mācījies Jaunsaules skolā, kas atradās otrpus Mēmelei. Ar labām atmiņām Andrejs atceras skolotāju Laimdotu Mustermani Jaunsaules skolā.
Vecākiem bijusi arī piemājas saimniecība, kur zēnam pieaugot bija arī savi pienākumi. Andrejs stāsta: «Vajadzēja uzpasēt lopus, kopā ar tēvu vasaras rītos gājām pļaut sienu. Paši gādājām no meža malku. Toreiz tie darbi nešķita kā kaut kas grūts, tas bija pats par sevi saprotams.» Taču bija arī savas izklaides, vasarās daudz prieka sagādājusi upe, kas bija vien piecdesmit metru attālumā no mājām.

Darīja, ko prata un kas patika
Pēc pamatskolas beigšanas Andrejs iestājās Saulaines sovhoztehnikumā, lai mācītos par agronomu. Nākamās profesijas izvēles pamatā nebija bērnības sapņi vai kāda īpaši raisīta interese. Bija svarīgi, lai varētu mācīties tuvu mājām, un Saulaine bija vistuvāk. Taču pēc absolvēšanas jaunekli agronoma darbā norīkoja strādāt patālu no mājām – uz Saldus rajonu. Tur pabijis pavisam neilgu laiku, atgriezies dzimtajā Brunavā, kur līdz iesaukšanai padomju armijā strādājis par atslēdznieku un traktoristu.
Jaunības aizrautība Andrejam bijusi fotografēšana; pēc tehnikuma beigšanas iegādājies pirmo fotoaparātu, pats arī izgatavojis bildes. Bet dienesta laikā armijā guvis pieredzi kinomehāniķa darbā. Divi gadi armijā aizritējuši autobataljonā Tbilisi pilsētā Gruzijā. Par karadienestu Andrejam nav sliktu atmiņu, vien noteic: «Armija ir armija.» Paveicies arī ar tur uzticētajiem pienākumiem; bijis karavīru kluba vadītājs – demonstrējis kinofilmas, vadījis radiomezglu, bijis atbildīgs par mūzikas atskaņošanu – darījis, ko pratis un kas paticis. Par dienvidu pilsētas klimatu Andrejs stāsta: «Karstums vasarās nebija pārāk mokošs. Reizēm vakarā no kalniem nāca negaiss un zibeņi, tad otrā rītā gaiss bija īpaši svaigs.»