Pēc laikraksta 30. oktobra numurā, 2. lappusē, publicētā raksta «Nomaldījusies irbīte skraida pa Rīgas ielu» palicis prātā teikums: «Taču, uzklausot zemkopības ministru Ati Slakteri, secinājumi nav tik bēdīgi».
Pēc laikraksta 30. oktobra numurā, 2. lappusē, publicētā raksta «Nomaldījusies irbīte skraida pa Rīgas ielu» palicis prātā teikums: «Taču, uzklausot zemkopības ministru Ati Slakteri, secinājumi nav tik bēdīgi.» Kā noprotat, atzinums veltīts lauksaimniecībai.
Tālāk ministrs min tādus uzlabojumus kā cukurbiešu graizījumu izvešanas subsīdijas, hektārsubsīdijas graudkopībai astoņu latu apmērā (šī nauda zemniekiem pienācās pēc likuma, bet bija jāatdabū, divas dienas bloķējot Grenctāles robežkontroles punktu), cukura tirgus sakārtošanu un citus nelielus uzlabojumus.
Cik svarīgi ir šie maksājumi? Ar astoņiem latiem graudaudzētājam pietiek 50 kilogramiem ne pašiem labākajiem minerālmēsliem, bet hektāram to vajag sešas – astoņas reizes vairāk. Graizījumu izvešanai subsīdijas saņēmušas divas statūtsabiedrības un četras zemnieku saimniecības. Vienīgā nozīmīgā pozitīvā tendence ir cukura tirgus sakārtošana, bet vai tas kalpos zemnieku labā vai savu patronu labumam, rādīs laiks.
Domāju, ka lauksaimniecību nevar glābt atsevišķi sīki plāksterīši. Atgādināšu Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta datus par lauksaimniecības preču importa un eksporta attiecībām, lai raksturotu kopējo nozares traģēdiju. Pirmajā pusgadā mūsu valstī ievestas lauksaimniecības preces par 122 miljoniem latu, un importam ir tendence pieaugt ar katru gadu. Šajā pašā laikā preces eksportētas tikai par 27 miljoniem latu. Eksports katru gadu samazinās proporcionāli ievestajam. Šī negatīvā tirdzniecības bilance nozīmē, ka ik gadu Latvijas lauki un kopā visa valsts zaudē aptuveni 200 miljonu latu.
Nosaukšu vēl dažus skaitļus. 1995. gadā lauksaimniecības produkcijas īpatsvars bija deviņi procenti no kopprodukta, 1999. gadā – vairs tikai 3,4 procenti. Lejupslīde nav apturēta un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā kas jūtami mainīsies. Tādēļ jāsecina, ka 2003. gadā lauksaimniecības preču kopproduktā vairs nebūs.
Kam jānotiek, lai valdība un Zemkopības ministrija sāktu uztraukties? Ja produkcijas ievešanu nevar ierobežot, tad jādomā, kā atpelnīt aizplūstošo naudu un nodrošināt cilvēkiem laukos darbu. Bez smieklīgi nenozīmīgā lauku tūrisma (ja neatdzīvinās Jūrmalas kūrortus) mums nekā cita taču nav.
Valdība klusē par zinātnieku cerīgi vērtēto iespēju – etanola un biodīzeļdegvielas ražošanu. Tam vajadzīgas valsts investīcijas. Valdība mokās ap knapo valsts budžetu, bet nedomā, kā to papildināt, nedomā par lauku vides saglabāšanu. Nedomā par lauku cilvēkiem, kuri tiek malti un bīdīti nenoregulētajās valsts dzirnavās.
Akmentiņš iemetams arī ceturtās varas dārziņā. Prese, daļa apzināti («Lauku Avīze» – izveidoja un protežē Zemnieku saeimu), daļa neapzināti šķeļ zemniekus, lai neizveidotos viens liels, noteicošs spēks. Labais tonis avīžu rakstos ir saimnieku dīžāšanās (es zinu arī vārdu «dižošanās», bet tas šeit neiederas) ar hektāru lielo skaitu. Maz atspoguļota lauku īstenība, dziļā bezcerība un nabadzība.
Aicinu zemniekus novembrī pagastos apspriest pašreizējo situāciju, noskaidrot, vai varam un gribam lauksaimniecības lietas vērst par labu. Vai piekritīsim viedoklim, ka tik traki jau nav?
R. JAUNZEME, Bauskas rajona Lauksaimniecības biedrību apvienības valdes priekšsēdētāja
