Vai rīt pamostoties mēs aiz loga jau neieraudzīsim sniega segas pārklātu zemi? Varbūt logā būs uzziedējusi leduspuķe?
Vai rīt pamostoties mēs aiz loga jau neieraudzīsim sniega segas pārklātu zemi? Varbūt logā būs uzziedējusi leduspuķe?
Tas nebūtu pārsteigums, jo vairs tikai mēnesis atlicis līdz Ziemassvētkiem – brīnuma gaidu pilnajam laikam. Diemžēl mēs, pieaugušie, par daudz ko vairs nebrīnāmies – ne par leduspuķi logā, ne par sniegpārslas neatkārtojamo formu un trauslumu. Tikai bērni vēl no visas sirds tic brīnumam. Viņi dzīvo bērnības pasaulē, par kuru mums, pieaugušajiem, saglabājušās neskaidras atmiņas.
Nav grūti iztēloties, kā Ziemassvētku vakarā kaut kur dziļi, dziļi laukos, mazo degunteli piespiedis pie loga rūts, ziemas naktī ar ilgu pilnu skatienu lūkojas kāds cilvēkbērns. Cerībā, ka brīnums nepaies garām viņa mājoklim. Brīnums, ko varam sagādāt ikviens.
Kādā no mūsu rajona pagastiem sociālo jautājumu pārzine vēstīja, ka labvēļu veltes vispirms nodotu divām ģimenītēm. Tās dzīvo trūkumā, tomēr pieticībā pratušas un centušās dienas vadīt godīgi un kārtīgi. Pirmajā ģimenē māmiņa viena audzina piecgadīgu meitiņu un trīs gadus vecu dēliņu. Otrā ir 11 gadu veca meitene un sešgadīgs puisītis. Abās ģimenēs viena bēda – vecākiem nav pastāvīga algota darba, tādēļ lielākoties iztiek no bērnu pabalstiem. Ir iespēja regulāri tikt pie lietotām drēbēm, tāpēc apģērba trūkumu nejūt. Taču par pārtiku un kaut dažiem latiem minētās ģimenes būtu ļoti iepriecinātas.
Varbūt arī tev, lasītāj, ir nodoms sagādāt jauku Ziemassvētku pārsteigumu kādam mazam cilvēkbērnam?
