Pelēka miglas asara lēnām noslīd pār loga rūti. Virtuvē laikam jāieslēdz elektrība, lai arī pulksteņa dzeguze nokūkoja jau deviņas reizes.
Pelēka miglas asara lēnām noslīd pār loga rūti. Virtuvē laikam jāieslēdz elektrība, lai arī pulksteņa dzeguze nokūkoja jau deviņas reizes.
Skumja bezcerība nopūšas kaktā. Kā lai to dabū no mājas ārā? Svecīte uz galda jānopūš, lai sirdsmiera nesēja pataupās tumšajiem vakariem un Ziemassvētkiem. Lieku naudu skaistu elektrisko virteņu iegādei jau nu noteikti nevarēs atlicināt, arī svecīti pērkot, santīmi pirkstos jāapgroza.
Bēdu stāsts par kādas netikumos grimušas ģimenes ikdienu? Nebūt ne!
K. ģimenes stāsts drīzāk ir tipisks paraugs dzīves līkločiem, kādos mēs katrs varam iemaldīties.
Ģimenē ir trīs bērni, divi no tiem mācās pamatskolā. «Gaiši un interesanti bērniņi,» viņus raksturo skolotāji. Tēvs strādā dažādus gadījuma darbus, māte mājās pieskata mazāko puisīti. Iztikai mazumiņš tiek sagādāts dārzā un kūtī. Tomēr izrauties no trūkuma un mūžīgās nepietiekamības loka nekādi neizdodas. Ļoti daudz naudas jāatvēl zālēm, jo mazo puisēnu moka astma. Ārstēties vajadzētu ilgāk un pamatīgāk, kāds laiks būtu jādzīvo sanatorijā. Zēnam tas būtu bez maksas, bet māmiņai jāmaksā par katru tur pavadītu dienu.
«Iespēju robežās K. ģimenei cenšas palīdzēt arī vietējā pašvaldība,» saka pagasttiesas priekšsēdētāja. «Varētu piešķirt naudiņu, jo zinām, tā netiks nodzerta. Tomēr mūsu iespējas ir ļoti ierobežotas. Vecāki vēlējās, lai mazākais bērniņš dzīvotu pie vecmāmiņas. Tādējādi būtu mazāk iespēju saslimt ar infekcijas slimībām, ko dažkārt var mājās «pārnest» vecākais brālis un māsa. Gribējām vecmāmiņu noformēt par aizbildni, vismaz zāļu tiesai tad naudiņa būtu. Likums to neļauj.
Ir reizes, kad, māmiņu uzklausot, sāp sirds par savu nevarēšanu un valsts nevēlēšanos palīdzēt tiem, kuriem tas tik ļoti nepieciešams.»
Bērni aizvadīti uz skolu, mazais puisēns iesnaudies smagi elpo. Māmiņa savas domas sūta Ziemassvētku vecītim. Viņa piever acis un redz virtuves vidū uz tīri izmazgātās grīdas lielu, sarkanu maisu. Tajā ir zaļo zirnīšu kārbas – skolas bērnu kārums, medus kāre un paka ar vitamīniem – tas mazajam slimnieciņam. Citā kārbā skaisti, izturīgi ziemas zābaki vīram. Moderni, nē! Tādi, lai ziemā, darbā ejot, nesaltu kājas. Sev viņa nevēlas neko. Tik vien sapņa piepildījumu.
