Politiski represēto klubā «Rēta» mulsumu izraisīja «Bauskas Dzīves» 20. novembra publikācija (2. lappusē) «Faktus, nevis emocijas» ar parakstu M. K.
Politiski represēto klubā «Rēta» mulsumu izraisīja «Bauskas Dzīves» 20. novembra publikācija (2. lappusē) «Faktus, nevis emocijas» ar parakstu M. K. Šķita, ka vēstule pastā aizkavējusies no padomju laikiem, kad daudzi Latvijas vēstures fakti bija noklusēti, bet par zināšanu draudēja izsaukums uz čeku vai brauciens uz Gulaga nometnēm.
Tiesa, 1940. gada 17. jūnijā krievu tanki Latvijā iebrauca bez šaušanas, tikai kāpurķēdēm žvadzot, un arī uz tiem diemžēl neviens nešāva. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga BBC intervijā runāja par TO šaušanu, kas notika tūlīt pēc (arī pirms – robežpunktā Masļenkos) mūsu valsts «klusās» okupācijas.
Lai runā fakti, kas vairākkārt aprakstīti, bet dzīve rāda – vēl atgādināmi.
Pat nepilnīga statistika liecina, ka līdz 1941. gada deportācijām represijām tika pakļauts 7020 personu. Tai skaitā 404 sievietes, 17 bērnu, 172 pensionāri, vecāki par 60 gadiem. 980 nošauti un apglabāti astoņos masu kapos. Katram, kas atceras tos laikus, sirds nodreb, pieminot 1940. gada Rīgas Centrālcietumu, Baltezeru, Liteni…
1941. gada pavasarī visi cietumi Latvijā bija četrkārt pārpildīti, un NKVD (čeka) sūtīja ieslodzītos uz Gulaga nometnēm. Pirmā masveida nosūtīšana pa etapu uz Komi APSR notika 1941. gada 25. aprīlī. 13. un 14. jūnijā plaši izvērstā akcijā pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem arestēja 15081 Latvijas iedzīvotāju – vīriešus, sievietes un bērnus. NKVD darbiniekiem palīdzēja vietējie miliči un komunisti aktīvisti. Vīriešus nošķīra no sievietēm un nosūtīja uz Gulaga nometnēm. Viņi ne vien neuzzināja, par ko ir apsūdzēti, bet vairākums gāja bojā un tikai nedaudzi atgriezās dzimtenē. Par deportācijām tā laika avīzēs neatradīsit ne rindiņas, nekur nevarēja griezties pēc informācijas, palīdzības vai aizstāvības. Arī pasaule klusēja… Šīs Latvijas vēstures posma briesmu darbu kopsavilkumu V. Vīķe-Freiberga, ārzemēs dzīvodama, uzzināja daudz agrāk nekā paši cietušie. Pārmetumi viņai nevietā.
Intervijā prezidente ne reizi nemin vārdu «uzdrošināšanās», bet «Es zināju, ka varu paveikt šo darbu… Visu mūžu esmu pavadījusi mācoties».
Pusgadsimtu pavadot Gulaga ēnā, Latvijā tik tiešām nevarēja izaugt «gatavi» valsts prezidenti, ministri utt., izglītojoties ārzemēs, kā savulaik Kārlis Ulmanis, mācoties valodas. Par aizraušanos ar franču literatūru vien t. s. «franču grupa» nonāca turpat, kur daudzi citi izglītoti un drosmīgi cilvēki, – Gulagā.
Par valodas zināšanām strīdu nevar būt: demokrātiskās valstīs, kas nav pieredzējušas okupāciju un kurās nav apdraudēta pamatnācijas valoda, pats par sevi saprotams, ka jebkurš iebraucējs ir spiests iemācīties tās valsts valodu, kurā viņš vēlas dzīvot un izvērst saimniecisko darbību, pat nemeklējot likumu grāmatas un necenšoties savas tiesības un nezināšanu vai negribēšanu pierādīt ar piketiem un draudiem no baznīcas torņiem.
D. ZIEMELE, politiski represēto kluba «Rēta» valdes dalībniece
