Pirmdien kāds radioraidījuma vadītājs klausītājus apsveica izbijušos valsts svētkos. Jācer, ka nevietā lietotais apzīmētājs nebūs liktenīgs.
Pirmdien kāds radioraidījuma vadītājs klausītājus apsveica izbijušos valsts svētkos. Jācer, ka nevietā lietotais apzīmētājs nebūs liktenīgs.
Pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izteikumiem spriežot, par tradicionālo svētku dievkalpojumu 18. novembrī Doma baznīcā varēs teikt – izbijušais, jo pēc gada, iespējams, notiks visas tautas lūgšana ar netradicionālo konfesiju piedalīšanos. Brīnumi vēl tikai būs.
Kā jau bija gaidāms, sarkano lupatu izkārējiem Sv. Pētera baznīcas tornī atņemtā granāta bijusi pašdarināta un vainīgie pie atbildības saucami tikai par ļaunprātīgu huligānismu. Teroristi likumos nav paredzēti.
Īsta, atklājās, bija «granāta», ko garā nedzirdīgajiem raidīja arhibīskaps Jānis Vanags ar atteikšanos 18. novembrī vadīt ekumenisko dievkalpojumu Doma baznīcā. Troksnis izcēlās varens. Vieni (politiķi un komentētāji) nosodīja, otri (garīgā darba darītāji) atbalstīja, jo arī garīdzniekam ir tiesības paust «skumjas un kaunu par mūsu valsts šodienu». Ar klusēšanu. Un ir sadzirdēts. Kaut vai grozījumu izskatīšana reliģijas likumā atlikta. Kurš šoreiz ieguva vairāk – Valsts prezidente, runājot un izsakot negatīvu attieksmi, vai arhibīskaps klusējot – tas katra paša sapratnes un izjūtu ziņā.
Ja Baznīcas pacietības mērs iet pāri malām, pēdējais laiks attapties.
Baznīcas un varas atsvešinātības posmā it kā nepamanīts palika Krievijas nacionālboļševiku draudu piepildījums: uz divām stundām tika okupēta Sv. Pētera baznīca. Sajūsmu par drosmi neslēpa viņu «patrons», Saeimas deputāts M. Mitrofanovs. Frakcijas «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» vadītājs J. Jurkāns žurnālistiem ciniski skaidroja, ka viņam neesot jāatbild par to, ko deputāti darot ārpus Saeimas.
Šķiet, cilvēcisko attiecību sabiezinātā gaisotne šonedēļ smacēja pat debesis, un 18. novembra 18 tūkstoš latu dārgais salūts izplēnēja miglā. Tāpat kā tie divi miljoni nebūtībā tītie lati, kas nu valstij jāmaksā zviedru firmai par lūžņos sasmalcinātu kuģa graustu. Nauda budžetā ir atrasta, bet jautājums, kāpēc neviens nepārstāvēja Latvijas intereses starptautiskajā tiesā, paliek neatbildēts. Cik tādu noklusētu (slepenu) lietu mums jau ir bijis un cik vēl būs?
Elitārās «augšas» skandāliem, kas laiku pa laikam, īpaši vēlēšanām tuvojoties, parādās masu informācijas līdzekļos, bija, ir un būs viens kopīgs novērtējums: pārkāpumi nav atklāti. Tīri nostrādāts.
Šī arī Pēteru nedēļa. Apgānīta ne vien Sv. Pētera baznīca, kas nacionālboļševikus, iespējams, piesaistījusi nosaukuma dēļ, jaucot to ar Pēteri I, bet arī mākslinieka Pētera Postaža darbnīca. Mājas īpašnieks izplēsis griestus, nojaucis jumtu, bojājot mākslas darbus. Žurnālisti sašutuši, saimnieks klausās gan, bet dara savu.
Uzmundrinājumam nedēļas citāts no Jāņa Vanaga sacītā: cerība – saklausīt nākotnes mūziku, ticība – jau šodien pie tās dejot.
