Baušķeniecei Aijai Slavītei šodien ir dzimšanas diena. Bauskas 2. vidusskolas mācību pārzine iepazinusi daudzu rakstnieku darbus, tomēr visaugstāk vērtē vienu. Tās ir Imanta Ziedoņa epifānijas.
Baušķeniecei Aijai Slavītei šodien ir dzimšanas diena.
Bauskas 2. vidusskolas mācību pārzine iepazinusi daudzu rakstnieku darbus, tomēr visaugstāk vērtē vienu. Tās ir Imanta Ziedoņa epifānijas. No tām izvēlēti apakšvirsraksti.
«Gribas ar visiem, citiem…»
Jubilāre Aija Slavīte ir gandarīta par tiem 18 gadiem, kas nostrādāti Bauskas 1. vidusskolā. Viņa uzskata, ka tā ir liela priekšrocība – mācīt bērniem dzimto valodu un literatūru. Lasot jauniešu domrakstus, iepazīta tik dažādu skolēnu jūtu pasaule. Tas veicinājis abpusēju saskarsmi un dažkārt pat licis mainīt attieksmi par bērniem, kuri uzskatīti par palaidņiem.
Arī skolēnu zīmējumi snieguši savdabīgu raksturojumu, un Aija Slavīte tos pratusi lasīt. Atmiņā palicis kāda bērnunama audzēkņa, diezgan kauslīga puikas, darbs. Viņš sevi uzzīmējis kā smaidīgu sauli ar tukšiem kvadrātiem visapkārt. Aija Slavīte nojautusi, cik ļoti šis bērns vēlas sajust apkārtējo sirds siltumu. «Man laikam piemīt tā saucamais vecmāmiņas sindroms,» bilst Aija Slavīte. «Reizēm skolā bērni pat skrien pa gaiteni man pakaļ, lai parunātos, kaut ko izstāstītu. Mācu viņiem arī ikdienas gudrību – kad reizēm ir smagi, jācenšas pašam par sevi pasmieties, un grūtums izgaisīs.»
«Es esmu pārnesums no zieda stropā»
Jubilāre savā ģimenē izaudzinājusi meitu Ingūnu un dēlu Juri. Nu viņa esot bagāta vecmāmiņa – ar sešiem mazbērniem. Pašam mazākajam par visu vairāk pašlaik vajadzīgi glāsti un smaidi. Kopā ar lielākajiem nākas izvērtēt viņu problēmas. Tagad sarunām ar mazbērniem Aijai Slavītei atliekot vairāk laika, par uzticēšanos viņa priecājas, jo pierādījusi, ka vecmāmiņa prot glabāt viņu noslēpumus.
Atmiņās Aija Slavīte uztur saikni ar savu dzimtu. Vakaros viņa iededz svecīti tēva darinātajā svečturī un aplūko krusttēva sūtītos dabasskatu gleznojumus no Jaunzēlandes. Savu dzimšanas dienu rītā jubilāre vienmēr atceras, kā viņas mammīte to sirsnīgi sveikusi – ar bordo krāsas alpu vijolītēm.
«Dod lielu mieru mūsu vārdiem»
Skatoties televīzijas raidījumus, Aija Slavīte bēdīgi atskārst, ka latviešu literāro valodu nomāc lietišķā valoda. Tad griboties palasīt Ilzes Indrānes romānus, kuros vārdi labskanīgi. Ik mēnesi jubilāre dodas uz grāmatnīcu un ir viena no nedaudzajām, kura joprojām pērk jaunākos izdevumus. Jaunie autori neesot tuvi Aijai Slavītei, jo viņi galvenokārt atklājot dzīves tumšo pusi. Taču jubilārei tā šķiet skaista kaut vai tāpēc, ka nav divu vienādu dienu.
Ik vakaru viņa atlaižas uz dīvāna un savas izjūtas uztic dienasgrāmatai. Decembrim sākoties, ierakstījusi: «Urā, pelēkais novembris ir prom!» Viņa pāršķirsta pašas sacerētus dzejoļus un salīdzina ar citu, atzītu autoru, dzeju. Aijas dzejoļi ir spilgtu mirkļu iespaidi. Viņai ir patīkami domās uzrunāt citus, tāpēc Aijas Slavītes pārdomu rakstus var atrast izdevumā «Saskarsme».
«…debespuses nav zināmas»
Aija Slavīte radusi iepriecināt citus ar mīļām domām un vārdiem. Labie darbi vienmēr atmaksājoties. Par to viņa šogad pati pārliecinājusies, divas reizes piedzīvojot… pavasari. 2. vidusskolas direktore Vera Grigorjeva zinājusi, ka kolēģe Aija vienmēr alkst pēc kaut kā neredzēta, un piedāvājusi viņai braucienu uz Ungāriju. Šie iespaidi joprojām dzīvi. Redzēts skats, kad Balatona ezera ūdens piepeši kļuvis tumšs, un vienā mirklī, gluži vai šķindot, lielām lāsēm pavasara lietus sācis kapāt Ungārijas zemi. Dienvidu daba it kā sanējusi no atmodas spēkā.
Aijas draugi zina, ka viņai nepatīk lielas dāvanas. Tām nepiemītot garīga vērtība. Tāpēc viņi jubilāri sumina ar mīļiem vārdiem. «Labi vārdi, vēlējumi skan un virmo ap mani un palīdz dzīvot tālāk,» sacīja Aija Slavīte.
