Manī raisīja pārdomas «Bauskas Dzīves» 6. decembra numura publikācija «Kā godināt Latvijas nacionālo karavīru piemiņu?».
Manī raisīja pārdomas «Bauskas Dzīves» 6. decembra numura publikācija «Kā godināt Latvijas nacionālo karavīru piemiņu?» (2. lappuse). Vēlos tās izteikt avīzes lasītājiem.
Vispirms nesaprotu, kādas antipātijas ir Mežotnes pagasta padomes priekšsēdētājam pret kara invalīdu I. Zeltiņu, jo viņš min, ka I. Zeltiņš talkā nav piedalījies un parkā nav bijis sastopams… Bet bija taču 11. novembris – Lāčplēša diena –, un I. Zeltiņš piedalījās tās atzīmēšanā Bauskā, kur runāja pie Bauskas Brīvības pieminekļa. Tur šogad kā nevienu gadu bija sapulcējušies ap 300 patriotiski noskaņotu baušķenieku, tajā skaitā arī daudz jaunatnes (par šo sarīkojumu bija rakstīts «Bauskas Dzīvē» un pasākums tiešām bija izdevies).
Neesmu pret karavīru kapu sakopšanu, jo tā ir civilizētas sabiedrības iezīme. Bet vai tas nebija jāizdara pirms tam, nevis Lāčplēša dienā, kad tika sakopti vāciešu kapi? Kā zināms, tieši Lāčplēša dienā – 1919. gada 11. novembrī – latviešu strēlnieki vācu karaspēku padzina no Rīgas…
Iepriekšminētais attiecas arī uz Īslīces pagasta priekšsēdētāju M. Biti, kas ir piedalījusies šīs talkas organizēšanā kā savienības «Latvijas ceļš» nodaļas vadītāja.
P. VĪGANTS, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Ceraukstes nodaļas priekšsēdētājs
