Vidusskolēna jeb ģimnāzista statuss 20. – 30. gados jebkuram jaunietim bija goda lieta, ar savu uzvedību vajadzēja būt paraugam pārējiem.
Vidusskolēna jeb ģimnāzista statuss 20. – 30. gados jebkuram jaunietim bija goda lieta, ar savu uzvedību vajadzēja būt paraugam pārējiem.
To pierāda Inas Kļaviņas privātģimnāzijas (pastāvēja līdz 1931. gadam) un Bauskas Valsts vidusskolas (1929. gadā kļuva par Valsts ģimnāziju) noteikumi par audzēkņu uzvedību skolā un ārpus tās.
Prasības stingri reglamentētas
Atrodoties skolā mācību laikā, audzēkņiem obligāti vajadzēja valkāt noteikta parauga formas tērpu. Meitenēm bija noliegts nēsāt auskarus, gredzenus, rokassprādzes un citas greznuma lietas. Uzvedības noteikumos prasības bija izvirzītas arī ķermeņa higiēnai un apģērba tīrībai. Tajos rakstīts: «..apģērbs drīkst būt pavalkāts, bet ne netīrs un nekārtīgs.»
Katru rītu audzēkņiem mācību iestādē vajadzēja ierasties 10 – 15 minūtes pirms stundu sākuma. Visiem, kuri bija pakļauti kristīgās ticības mācībai, bija obligāti jāpiedalās rīta lūgšanā, ar ko sākās katra mācību diena.
Ja stundas laikā klasē ienāca kāds skolotājs, skolas darbinieks vai kāds skolas viesis, audzēkņiem bija jāpieceļas un jāstāv, līdz tika atļauts apsēsties. Šiem cilvēkiem izejot no klases, skolēniem vajadzēja piecelties. Ja tika sākta saruna, skolēnam bija jāpieceļas un pieklājīgi, skaidri un saprotami jāatbild.
Mācību stunda sākās līdz ar zvanu, kad bērni devās uz klases telpu un gaidīja skolotāju. Nodarbība beidzās nevis tajā brīdī, kad atskanēja zvans, bet gan, kad skolotājs izgāja no klases. Stundu laikā skolēni nedrīkstēja mainīt vietu, ar sarunām vai kā tamlīdzīgi traucēt mieru un kārtību. Atbildot uzdoto, bija jāstāv taisni un mierīgi. Savukārt rakstu dar- bu veikšanas prasība – to darīt glīti, kārtīgi un bez svītrojumiem.
Starpbrīžos skolas telpās bija noliegta trokšņošana un, kā toreiz teica, plosīšanās. Viens no nopietnākajiem pārkāpumiem skaitījās spļaušana uz grīdas un dažādu atkritumu mešana zemē, kā arī inventāra bojāšana.
Skolas organizētas ārpusstundu nodarbības, interešu grupas un pulciņus drīkstēja apmeklēt tikai sekmīgi audzēkņi.
Teicama uzvedība ietekmē
Tikpat stingras prasības ģimnāzistiem bija izvirzītas, atrodoties ārpus skolas. Katram bērnam pastāvīgi līdzi vajadzēja nēsāt skolēna apliecību. Pašsaprotama bija prasība uzvesties pieklājīgi, klusi un neizaicinoši, lai nedarītu kaunu sev, vecākiem un skolai. Diezgan neparasta pašlaik šķiet prasība, ejot pa ielu, ilgi neuzkavēties pie veikalu skatlogiem, afišu stabiem vai ziņojumu dēļiem.
Ģimnāzijas audzēkņi, kam Bauskā bija nepieciešama dzīvojamās platības īrēšana, to varēja darīt tikai ar mācību iestādes atļauju, piesakot iepriekš nolūkoto vietu.
Ārpus dzīvojamām telpām atļautais uzturēšanās laiks bija noteikts līdz plkst. 21 laikā no 1. septembra līdz 1. novembrim un no 15. februāra līdz 15. jūnijam. No 1. novembra līdz 15. februārim ģimnāzijas audzēkņi drīkstēja uzturēties ārpus dzīvojamām telpām līdz plkst. 20.
Uz ielas, satiekot skolotājus, skolas darbiniekus vai citus pieaugušos paziņas, skolēniem obligāti bija jāsveicina – zēniem jānoņem galvassega, bet meitenēm jāpieliec galva. Puišiem galvassega bija jānoņem, arī atdodot godu valsts karogam, skanot valsts himnai, kā arī sastopot kristīgo konfesiju bēru procesijas.
Kategoriski gan skolā, gan ārpus tās tika noliegta smēķēšana un alkohola lietošana, kā arī reibinošo dzērienu pārdotavu apmeklēšana. Jebkuru sarīkojumu, kas nebija skolas organizēts, apmeklēt drīkstēja tikai ar skolas pedagogu padomes atļauju. Uzturēšanās tajos bija pieļaujama līdz saviesīgās daļas vai deju sākumam, ja tas paredzēts. Tikai ar skolas atļauju drīkstēja apmeklēt kino, protams, ja tika demonstrēta jaunatnei atļauta filma.
Jebkuros citos sabiedriska rakstura sarīkojumos skolēniem bija jāierodas formas tērpos. Šāda prasība bija ne tikai mācību gada laikā, bet arī vasarā, kad nodarbības skolās nenotika. Ģimnāzistiem bija aizliegta politisku mītiņu vai demonstrāciju apmeklēšana, jo skolēni nedrīkstēja stāties politiskās organizācijās. Kategorisks bija aizliegums apmeklēt dažādas izpriecu vietas.
Gods un prestižs ir augstāks par visu
Noteikto uzvedības prasību kontroli veica mācību iestāžu pedagogu sabiedriskās patruļas. Pārkāpumu gadījumos lietas tika skatītas skolas pedagoģiskajās sēdēs, tika ziņots vecākiem, bet pret pārkāpēju varēja tikt vērstas dažādas sankcijas. Parastais soda mērs bija publisks nopēlums un uzvedības vērtējuma samazināšana, kas bija pietiekami iedarbīgs līdzeklis. Par smagāku vai atkārtotu pārkāpumu draudēja izslēgšana no ģimnāzijas.
