Iecava ir otra lielākā pašvaldība rajonā aiz Bauskas. Iecavas pagasts par rosīgu darbu guvis atzinību divos Latvijas mēroga konkursos.
Iecava ir otra lielākā pašvaldība rajonā aiz Bauskas. Iecavas pagasts par rosīgu darbu guvis atzinību divos Latvijas mēroga konkursos. 1996. gadā iecavniekiem piešķirta konkursa «Sējējs» sudraba medaļa, diploms un prēmija. 2000. gadā konkursā «Latvijas sakoptākais pagasts» Iecava kļuva par Zemgales novada laureātu.
Divu tādu titulu nav nevienai citai mūsu rajona pašvaldībai.
Šī gada konkursā iecavnieku darbu visaugstāk novērtējusi Izglītības un zinātnes ministrija, Ekonomikas ministrija un Latvijas Radio – par atbalstu mācību iestādēm, par sakoptāko uzņēmējdarbības vidi un sabiedrisko attiecību veidošanu.
Pēc teritoriālās reformas pašreizējā projekta Iecavas pagasta robežas paliek nemainītas, tā teritorija aizņem 312 kvadrātkilometru.
Plānu ar īstenību grūti saskaņot
Iecavnieki pirmie rajonā 1995. gadā izstrādāja pagasta sociāli ekonomiskās attīstības plānu. Pašvaldības priekšsēdētājam Jānim Pelsim divi apjomīgi sējumi ir allaž pa rokai, taču viņš bilst: «Uz papīra un plānos viss tomēr ir citādi nekā īstenībā. Šīs atšķirības saistītas ar ierobežotajām finansu iespējām. Izveidojām, piemēram, municipālo policiju, lai efektīvāk varētu nodrošināt sabiedrisko kārtību. Naudas trūkuma dēļ to nevarējām uzturēt.»
Pirms sešiem gadiem pašvaldība, sadarbojoties ar SIA «Grupa 93», veica iedzīvotāju plašu aptauju, nākotnes ainu konkretizēja dažādās jomās. Plašāka attīstība bija paredzēta lauksaimniecībai; lai cik centīgi strādā zemnieki, viņu pūles tomēr nav pietiekami atalgotas. J. Pelsis komentē īsi: «Ziniet taču, kāda ir valsts politika lauksaimniecībā.»
Pagasta kopējais budžets sasniedz gandrīz pusotra miljona latu. Diezin vai vēl kādā citā pašvaldībā kopā ar mērķdotācijām izglītībai iztērē 76,7 procentus no visa budžeta, spriež pagasta priekšsēdētājs. Deviņas mācību iestādes – tas ir ļoti daudz. Iecavas vidusskola šogad pārtapusi, īstenojot Pasaules Bankas atbalstīto renovācijas projektu. Atjaunots jumta segums, iekārtota jauna ventilācijas sistēma un siltumizolācija, ielikti 279 paketlogi. Arī mācību iestādes ārpuse daļēji «apšūta» ar materiālu, kas novērš siltuma zudumus.
Priecē viesus un caurbraucējus
Pagasta centra attīstību nosaka tā nozīmīgais ģeogrāfiskais izvietojums: Bauskas–Rīgas šoseja, kas veidojas par maģistrāli «Via Baltica». Uzturot vēsturiskās vērtības, atjaunojot luterāņu baznīcu, attīstoties uzņēmējdarbībai, Iecava vizuāli priecē viesus un caurbraucējus. Pašvaldības darbinieki nenoliedz, ka citāda aina ir nomaļajās apdzīvotajās vietās. Sairstot bijušajām saimnieciskajām struktūrām, apsīkušas visas jomas.
J. Pelsis skaidro: «Ārpus Iecavas strādā četras bibliotēkas – Ziemeļu, Zorģu, Zālītes un Rosmes. Tie ir gaišie centriņi. Vēl spējam uzturēt un remontēt ceļus uz nomalēm. Īrējam piecus autobusus, kas skolasbērnus ved uz mācību iestādēm. Cenšamies nodrošināt sociālo palīdzību. Ar pašvaldības gādību tiek uzturēts septiņpadsmit mūsu pagasta kapsētu. Katrā kaut ko sakārtojam – vārtus, zvanu torņus.»
Brauc ar žiguli un vāc senlietas
Iecavas pagasta vēstures lielākais pētnieks un apkopotājs ir skolotājs Jānis Zīvārts. Viņš apjomīgo vākumu sistematizējis un sakārtojis ar profesionālu ievirzi. Par novadpētniecības amatieri var uzskatīt Ausmu Feldmani. Viņu interesē Dzimtmisa, šeit vairākās paaudzēs dzīvojuši Ausmas tēva senči. Arī viņas vīra ģimenes dzīve ritējusi Iecavas pagastā. Dzimtas kokam ir daudz atzaru, izdevies saglabāt dažas pavisam senas liecības, pat karaklausības apliecību, kas datēta 1830. gadā.
Feldmaņmāte labi pazīst tuvējās apkārtnes ģimenes, jo viņa 18 gadu strādājusi par sekretāri kādreizējā Ziemeļu ciemā. Kaut arī sasniegts cienījams vecums, apzinātkāre nezūd. Novadpētniece iesaistījusies pagasta kapsētu inventarizācijas veikšanā, viņa apkopojusi ziņas par Stīveru un Lielkalniņu kapsētu.
A. Feldmanes lielākais sapnis ir iekārtot nelielu muzeju Dzelzāmura mežniecībā. Lai tad vienuviet ir apskatāmas savāktās senlietas, kuras viņa sameklējusi, braukājot ar žigulīti. Šeit būs arī lielgabalu lodes, kas savulaik lietas Dzelzāmurā.
Meklēs lielo akmeni
Novadpētniecei atmiņā ir dažādi nostāsti par senajiem laikiem. Viens saistās ar Klajo tīreli. Šeit esot bijis tik liels akmens, ka uz tā 12 pāru varējuši dejot kadriļu. Kopā ar bērniem iecerēts uzmeklēt šo milzi un attīrīt, lai tas būtu labi redzams. Tuvējā apkārtnē ievērības cienīga vieta vēl ir Caunes pilskalns.
A. Feldmane stāsta leģendu par baronesi, kura uz medību pili braukusi atpūsties ar sešiem zirgiem. Kangaru kalnos viņai bijusi tradicionāla atpūtas vieta, kur lapenītē dzerta tēja. Pirms madāma kā- pusi uzkalnītē, visi čiekuri bijuši jānolasa, lai kājas nepaslīdētu.
Ausmas Feldmanes meita Ilze daudz ko zina no māmuļas stāstītā un atgādina, kas vēl interesants palicis nepateikts. Ilzei Kantei šī vasara bija neparasta, – kopā ar draudzeni Inesi Krīgenu viņa piedalījusies akcijā «Apceļosim Latvijas pilis», kuras noslēguma sarīkojums tikko bija Jelgavas pilī.
«Mežvidos» varētu vēsturi mācīties
Mežsarga Ulda Lasmaņa māju nosaukums tiešām atbilst atrašanās vietai, – ne gluži meža vidū, bet visapkārt, kur skatiens veras, – koki. Senči šeit sākuši dzīvi tukšā vietā, bijis tikai bunkurs. Ulda mamma, turīga saimnieka meita, izgājusi pie vīra, kas izdomājis būvēt savu māju. Otrā pasaules kara cīņu laikā «Mežvidu» virtuvei cauri pat ierakumi izrakti. Juku gados apkārt grozījušies nacionālie partizāni un arī vīri, kuri par tādiem uzdevušies. Brīnumainā kārtā Ulda tēvam izdevies māju nosargāt, kad ģimene devusies bēgļu gaitās.
Tagadējā saimniece Terezija Lasmane «Mežvidus» dēvē par ātrās palīdzības punktu. Tuvējie ļaudis šeit atnāk, lai zvanītu pa telefonu, lai ar mežsargu ko sarunātu. Uldis Lasmanis un vecākais dēls Mārtiņš ir zemessargi, vīri, pie kuriem var meklēt palīdzību.
Kad «Mežvidos» gaida ciemos meitas un jaunākā dēla ģimenes, tad tiek cepti pīrāgi. Mamma domā, ka omulība un mājas gars vislabāk jaušams maizītes smaržā.
Apceres ar atkāpēm
Dzīve centrā un dzīve nomalē. Tā pārmaiņus mijās sarunas pie «Mežvidu» saimes galda. Uldis Lasmanis pazīst ādas mēteļos tērptus vīrus, kuri likuma pantus prot izlocīt pēc sava prāta. Ne teikšanas pēc vien viņš arī «Bauskas Dzīvei» rūgti atzīst: «Kas notiek mežā? Traģēdija. Mežs zaudē kvalitāti, to izcērt, kā grib, nevis – kā vajadzētu.»
Gandrīz trīsdesmit dzīves gadu viņam saistīti ar mežkopību. Nekad agrāk nav bijis tā jācīnās kā pašlaik. Sieva saka: «Pērn viņš melns staigāja, taisnību pierādīdams.»
Ne jau katru dienu kāds aicina runāties, tādēļ žurnālistu ierašanās reizē Mežvidu mājās iesāktajām valodām nevar viegli punktu pielikt. Kā pāris teikumos raksturot kādreizējo kultūras rosmi, kāda bija Zālītē, kā vēstīt par laiku, kurā tas viss izplēnējis… Lasmaņi turas pie pamatvērtībām – zemes, meža, darba. Jā, grūti tas ir, bet viņi citādi nevar.
***
Pārdomājot tikšanos ar iecavniekiem, atceros Zālītes internātskolas skolotājas Terezijas Lasmanes sacīto: «Kur dvēsele, kur tās pastalas, kur garīgums palicis, kas bija Latvijā Atmodas sākumā?» Viņa nežēlojās. Arī citi satiktie iecavnieki negaudās par dzīvi. Vien runājām, kā izskatās apkārt. Patiešām ir žēl pamestu māju, māc skumjas, redzot, ka zeme paliek neapkopta. Neviens, arī pašvaldība, nezina pateikt tos brīnumvārdus vai iedot brīnumnūjiņu, lai izlīdzinātu plaisu, kas sadalījusi sabiedrību. Kā atgūt ticību bezpalīdzīgajiem un dzīves pabērniem? Cik pašu vainas, cik valsts un sabiedrība vainīga?
Fakti
Iedzīvotāji – 9348, bērni skolas vecumā – 1631, bērni pirmsskolas vecumā – 708, pensionāri – 1899, bezdarbnieki (reģistrēti) – 284.
Lielākās apdzīvotās vietas: Dzimtmisa, Zālīte, Dartija, Zorģi, Rosme, Misa.
Mācību iestādes: Iecavas vidusskola, Iecavas internātpamatskola, Zālītes sākumskola un Zālītes speciālā internātskola, Dzimtmisas pamatskola, Dartijas sākumskola, Iecavas mūzikas skola, Iecavas bērnu un jaunatnes sporta skola, pirmsskolas izglītības iestāde «Cālītis».
Uzņēmējdarbība: lielākie uzņēmumi – akciju sabiedrība «Balticovo», strādājošo skaits pārsniedz četrus simtus, SIA «Avesta» Iecavas asfaltbetona rūpnīca, SIA «Latval» – kokapstrāde, zāģskaidu brikešu ražošana. Sabiedrību skaits pārsniedz divus desmitus, nodarbošanās – lauksaimniecība, tirdzniecība, medicīnas pakalpojumi, pārtikas ražošana. 40 zemnieku saimniecību strādā aktīvi, kopā 300 saimniecību.
