Man šķiet, reiz pienāks laiks, kad cilvēki sāks ilgoties pēc klusuma. Vismaz Adventes laikā, vismaz reizi gadā. Iespējams, tas nenotiks drīz.
Man šķiet, reiz pienāks laiks, kad cilvēki sāks ilgoties pēc klusuma. Vismaz Adventes laikā, vismaz reizi gadā. Iespējams, tas nenotiks drīz.
Pašlaik mēs baidāmies no klusuma. Nez kāpēc tas mums asociējas ar vientulību. Tā nav taisnība. Klusums ir skaidrības meklējumi vienatnē, ielūkošanās sevī kā pasaules bezdibenī. Tāpat kā jūra saplūst ar debesīm, arī mūsu domas klusumā iekļaujas pulsējošajā Visuma ritmā, kļūst dzidras un gaišas.
Adventes laiku piepildījuši trokšņi un kņada. Katru dienu dzirdami uzbāzīgi aicinājumi apmeklēt neskaitāmus gadatirgus, veikalus, nepalaist garām izdevību izmantot cenu atlaides. Dažbrīd jau sāk šķist – ja neesi paguvis nopirkt dāvaniņas, vairs neesi pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.
Otrās Adventes svētdienas pēcpusdienā biju dievkalpojumā Svētā Pētera bazilikā Romā. Kardināls Jozefs Ratcingers kaismīgi aicināja katoļticīgo itāliešu tautu kaut uz mirkli atcerēties Ziemassvētku galveno notikumu – Jēzus Kristus piedzimšanu. Klātesošo sejās atspoguļojās sapratne. Tajā mirklī visu domas bija vērstas uz augšu, uz debesīm. Pieļauju, ka, aizverot katedrāles durvis, akcenti mainījās, jo mēs taču esam tikai cilvēki. Neviens jau nav klaji nosodījis pārmērīgo aizraušanos ar laicīgās dzīves vilinājumiem.
Arī luterāņu mācītājs Juris Rubenis to negrasās darīt. Laiku pa laikam «Radio SWH» ēterā viņš atgādina par Ziemassvētku vēsti. Varbūt kāds arī ieklausās garīdznieka klusinātajās intonācijās…
Galu galā mēs nedzīvojam klosterī, un katram dota brīvība izvēlēties, kā gaidīt un svinēt svētkus. Droši vien labāk palikt tādiem, kādi esam, nevis kļūt par svētulīgiem liekuļiem.
Un tomēr – gadiem ritot, daudzi sāk žēloties, ka Ziemassvētki vairs neesot tādi «kā senāk». Ne sniega vairs, ne īpašās noskaņas… Visa cita taču netrūkst. Ir bagātīgi mielasta galdi, dāsni Ziemassvētku vecīši, sveces, spuldzītes un mūzika. Ir viss, un tomēr nav galvenā – kā lugā, kuras autors aizmirsis iekļaut darbībā titullomas atveidotāju.
Zinu tikai to, ka sniegs ir īslaicīgs. Arī Ziemassvētkos saņemtās dāvanas ātri aizmirstas. Paliek tas, ko vārdos grūti pasacīt, – dziļa kopības izjūta ar tuviniekiem, draugiem un visu pasauli, klusa, neizmērojama pateicība Viņam – Ziemassvētku vēsts vienīgajam nesējam. Nez kāpēc šī atskārsme man vienmēr saistās ar liegu, mirklī gaistošu klusumu.
