Decembra vidū, vienu nedēļu pavadot Eiropas vidienē, lietussargs bija vairāk vajadzīgs nekā ziemas zābaki.
Decembra vidū, vienu nedēļu pavadot Eiropas vidienē, lietussargs bija vairāk vajadzīgs nekā ziemas zābaki.
Nācās pārliecināties, ka abējādi – vējam iegriežoties no jūras vai pūšot no Ardēnu kalniem -, jebkurā gadalaikā var sāk līt piepeši un pat no skaidrām debesīm.
Taču par to negaužos, jo pastaigām un pilsētu apskatei šajā braucienā bija maz laika. Eiropas Žurnālistikas centrs Māstrihtā un Briselē bija organizējis semināru par Eiropas Savienības paplašināšanu grupai Latvijas žurnālistu. Mācību plāns bija tik blīvs, ka miegam nācās atkāpties, lai šajās Beniluksa valstīs* pagūtu kaut ko redzēt.
Ziemsvētku tirdziņš pie katedrāles
Patīkamākais iespaids ikvienam, kurš no mūsu puses nokļūst Eiropā, arvien ir gaisma ielās vakaros un naktī. Pat 100 kilometru garais autoceļš no Briseles uz Māstrihtu ir apgaismots un ne jau kādiem svētkiem par godu.
Pēc lidojuma laikā baudītām pusdienām un launaga Māstrihtas viesnīcas vakariņu lielā, kārtainā sviestmaize kārdināja mazāk nekā iespēja ātrāk iziet ar vēsturiskām celtnēm bagātajās ielās. Pulkstenis tuvojās desmitajai vakara stundai, taču laukums pie Svētā Servatija bazilikas bija ļaužu un pārsteigumu pilns.
Senās 11. – 12. gadsimtā celtās katedrāles priekšā griezās koši izgaismots panorāmas rats. Grūti būtu iedomāties ko tādu Bauskā, piemēram, Svētā Gara baznīcas dārzā… Bet Māstrihtā tieši šeit bija iekārtots Ziemsvētku tirdziņš ar karuseļiem un tirgus būdām. Improvizētos krodziņos, izdodot tikai Nīderlandes Karalistei raksturīgo 2,5 guldeņu monētu (apmēram 65 santīmi), varēja baudīt karstvīnu, tēju, kafiju vai glāzi alus, nopirkt popkorna tūtu vai mazu šokolādes vīriņu.
Simboli ir pieprasīta prece
Brisele, kur atrodas Eiropas Savienības administrācijas centrs, decembra vidū Ziemsvētkus gaidīja atturīgāk. Dekorējumu ielās nedaudz, tradicionālās melodijas skanēja neuzbāzīgi. Taču par to, ka šie svētki ir domāti visiem, negaidot nācās atcerēties NATO apmeklējuma laikā. Ēkā, kur notika tikšanās ar presi, arī mūs aicināja ielūkoties smaržu, saldumu un suvenīru stendos, jo tajos precēm esot izsludinātas ievērojamas cenu atlaides. Šķita, ka pat labi atalgotiem ierēdņiem par to ir prieks, jo dažs konfekšu kastes krāva uz rokas kā malkas šķilas.
Ir daži klasiski suvenīri, ko ceļotāji ved no Briseles. Saliekamo lietussargu ar Eiropas Savienības simboliku pērnā gada vasarā tur jau biju nopirkusi. Latvijas vēja brāzmās «širmītis» parādīja, ka tiešām ir tikai suvenīrs, un vairs pēc tāda nekāroju. Visām iegribām kalpo arī Briseles simbola – čurājošā puisēna – atveids. Tas pievienots gan korķu viļķim, gan atslēgu piekariņam, attēlots uz krūzītes, glāzes, salvetes, labi, ka ne uz tualetes papīra.
Senatnīgi amatnieku noslēpumi
Gluži tāpat kā tas savulaik Latvijā bija izdevies «Laimai», arī beļģi ir nosargājuši savu šokolādes noslēpumu. Īpašās ar marcipānu pildītās konfektes, ko dēvē par leonīdām, pērkamas kaut vai pa vienai. Puskilograms šādu gardumu (laba lietussarga vērtībā!) mutē izkūst gluži nemanot.
Joprojām apbrīnas vērtas ir slavenās Briseles mežģīnes. Tās tūristiem piedāvā neskaitāmi veikaliņi. Atliek vien minēt, kurš ir īsts roku darbs, kurš veikls atdarinājums. Kaut arī mežģīnes saista ar Briseles vārdu, to darināšana 16. gadsimtā sākusies piejūras pilsētā Brigē. Valsts vēsturē esot bijis pat laiks, kad mežģīnes lietotas kā nauda. Beļģijas karaliene māte Fabiola ir šīs rokdarbu mākslas pazinēja un mecenāte.
Dārdzība dzen pat namus debesīs
Zeme un telpu īre Briseles centrā ir ļoti dārga. Tāpēc viesnīcas, biroji, veikaliņi un kafejnīcas šeit plešas nevis plašumā, bet ceļas uz augšu. Ēdienu un dzērienu pērk pie letes pirmajā stāvā, bet pasūtījumu saņem zālē, kas atrodas otrajā vai trešajā stāvā, kurp jādodas pa vītņu kāpnēm. Pagrabstāvā atrodas noliktavas telpas, toties uz tualeti klientam jākāpj vai līdz pašam jumtam. Būs vajadzība, virzienu atradīs…
Beļģu nacionālais ēdiens esot cepti kartupeļi ar vārītām gliemenēm. Tas, ko agrāk ēduši nabadzīgie piekrastes zvejnieki, tagad ir turīgu ļaužu maltīte. Briseles centrā ir kāda šaura ieliņa, ko dēvē par zivju tirgu. Patiesībā tā ir rinda restorānu, kur piedāvā nobaudīt dažādas jūras veltes. Pie katra no tiem izlikts ar augļiem un ledu rotāts kārumu klāsts. Runīgs oficiants ņem vai katru garāmgājēju pie rokas un franču, flāmu vai itāliešu valodā, bez apstājas berot dažādus komplimentus, aicina nobaudīt kaut ko tādu, par ko labāks nevar būt vairs nekas…
Iespējams, ka šajā gadu mijā Eiropas iedzīvotāji tiešām priekšroku dos zivīm, nevis gaļai vai tradicionālajām desiņām. Paziņa, kura dzīvo Austrijā, īsi pirms Ziemsvētkiem atrakstījusi, ka bailēs no liellopu trakumsērgas daudzi kļuvuši par veģetāriešiem. Ja arī pērkot gaļu, tad tikai tāda lopa, ar ko iepriekš esot bijuši «personīgi pazīstami»…
Tradīcijas un izkopta meistarība
Tās dažas gaismas stundas, kas Briselē bija brīvas no lekcijām, pavadīju vecpilsētā. Pēc pastaigas nevarēju paiet garām šejienes slavenajam kafijas namam «Jacqmotte», kas pastāv no 1828. gada. Protams, kafija Beļģijā neaug, bet tās apstrādē un sagatavošanā izkopta meistarība.
Izvēloties īpaši Ziemsvētkiem grauzdētu, aromatizētu kafiju, tā tika papildināta ar putukrējuma un šokolādes jumtiņu. Ar tasi rokās kāpu uz otro stāvu. Tā siena ir milzu logs, kas paver lielisku skatu uz Lielo, Centrālo jeb Tirgus laukumu. Vasarā šeit tiek veidots slavenais ziedu paklājs. Adventei sākoties, laukuma vienā malā uzbūvēts Betlēmes kūtiņas makets, pie kura drūzmējas tūristi, lai fotografētos. Kafejnīcās un veikalos jau varēja saņemt informācijas lapiņu, kas vēstīja, kādi koncerti, uzvedumi un labdarības sarīkojumi paredzēti Ziemsvētkos.
Pa kafijas nama logu lūkojoties, ienāca prātā, ka Briselei ļoti piestāvētu sniegs. Tāds ciets, soļos ejot, viegli gurkstošs, balts, kas pārklātu senās, cēlās, gluži kā no kaula grieztās pilis un dievnamus ar mirdzošu vizmu. Diemžēl – nekā, šejienes maigais un mitrais klimats šādu dabas velti piedāvā gaužām reti. Un tad to uzskata gandrīz vai par dabas katastrofu. Tā nu skaistā, cēlā un perfektā Brisele nevar saņemt to prieku, kas Latvijas ziemā iegūstams par baltu velti…
* Beniluksa valstis – Beļģija, Nīderlande, Luksemburga – teritorijas ziņā nelielas, blīvi apdzīvotas valstis Eiropā ar augsti attīstītu ekonomiku.
