Rāmais Mēmeles plūdums aiz loga rosina uz apcerīgām pārdomām un labu apņemšanos. Janvāris – jauna gada, gadsimta un gadu tūkstoša sākums – tās tikai vēl pastiprina.
Rāmais Mēmeles plūdums aiz loga rosina uz apcerīgām pārdomām un labu apņemšanos. Janvāris – jauna gada, gadsimta un gadu tūkstoša sākums – tās tikai vēl pastiprina. Šī ir pirmā reize šogad, kad redakcijas slejā vēršos pie saviem lasītājiem. Vēlu visiem divas lietas, kuras, manuprāt, būtu ņemamas līdzi jaunajā gadsimtā. Tā ir mīlestība un skaistas atmiņas par aizvadīto laiku.
Mīlestības trūkums mūsu sabiedrībā cilvēkus rosina uz dažreiz pat absurdu rīcību. Ja mīļa ir daba, viss dzīvais mums apkārt, tad tam nodarīt pāri nebūtu iespējams. Ļoti ceru, ka pilsētas varasvīriem ir mīļa Mēmele un viņi tās dzīvajā ūdensritē neļaus ieperināties postu nesošajam hidroelektrostacijas trombam. Šī nebūs tā reize, kad cilvēks izrādīsies pārāks par dabu un ar savu rīcību Dabas Mātes noliktajā lietu un vietas kārtībā kaut ko uzlabos. Baidos, ka sanāks tikai sliktāk.
Būtu vēlams vairāk mīlēt arī sevi. Nemocīties ar darbiem, nenoslogoties ar rūpestiem un problēmām, bet vairāk kopt, saudzēt un bagātināt sevi. Ilgi gaidītais un pirms pāris dienām beidzot uzsnigušais sniegs lai rosina uz ziemas baltuma baudīšanu, bet garajos vakaros lai ir prieks iegrimt grāmatu varoņu likteņos.
Egoisms ir iezīme, kuru laikam ir visgrūtāk pārvarēt. Daloties mīlestībā ar citiem cilvēkiem, tā noteikti atgriezīsies atpakaļ, tikai vēl vairāk un krāšņāka.
Man nereti ir vaicājuši, kur ņemu tik daudz laika, arī enerģijas dažādām izrīcībām. Tās nav kādas pārīpašas spējas. Vēlmi darboties smeļos atmiņās. Tās ir atmiņas par pagātni: tālākiem un tuvākiem ceļojumiem, sastaptiem cilvēkiem, dīvainiem piedzīvojumiem. Pieverot acis un visu atceroties, gribas būt, iet, braukt un darboties vēl. Turklāt neaizmirstamus iespaidus meklēt nebūt nav jādodas kaut kur uz viņu pasaules malu.
Nesen biju aizbraucis uz Eleju un atpakaļ atgriezos drūmā noskaņojumā. Pilnīgi nejauši nolēmu piebraukt pie Rundāles pils. Spīdēja saule, zemi nedaudz klāja tikko uzkritis sniedziņš. Pils un parks pie tās atstāja fantastisku krāsu un pārdzīvojumu iespaidu. Tas uzreiz atsauca atmiņā studiju laika braucienu uz Pēterburgu, toreiz vēl Ļeņingradu, un pastaigu pa sniegiem bagāto Katrīnas pils parku Puškinā. Desmit minūtes Rundāles parkā raisīja atmiņas, bagātināja iztēli un pārmāca īgno noskaņojumu. Nebūtu pagātnes iespaidu, atmiņu par tiem, krietni grūtāk varētu tikt galā ar šodienas nebūšanām.
Mierā neļauj sēdēt arī domas par nākotni. Jā, es patiesi diezgan bieži apsveru, ko gan varēšu par šo gadu atcerēties, kad tas tuvosies 31. decembra izdzišanas stundai. Un tad gribas vairāk kur būt, sastapt, iepazīt un darboties. Ceru, ka par kādu no šī gada iecerētajiem piedzīvojumiem varēšu dalīties arī ar lasītājiem.
