Visi tie iecavnieki, kuri pirms desmit gadiem pašaizliedzīgi pievienojās barikāžu aizstāvjiem Rīgā, aicināti pulcēties Iecavas tirgus laukumā sestdien, 20. janvārī, plkst. 14.
Visi tie iecavnieki, kuri pirms desmit gadiem pašaizliedzīgi pievienojās barikāžu aizstāvjiem Rīgā, aicināti pulcēties Iecavas tirgus laukumā sestdien, 20. janvārī, plkst. 14.
«Atmiņas ir kā ogles, kas kvēlo vēl tad, kad ugunskurs dzisis» – šāds ir pasākuma moto. Tā vēsta iecavniece Natālija Banka, viena no sarīkojuma ieceres autorēm, kādreizējā Tautas frontes kustības aktīviste. Aicināti visi – gan tiešie barikāžu aizstāvji, gan visi tie, kuri nesavtīgi atbalstīja barikāžu aktivitātes – šoferi, pavāri un citi vietējie ļaudis.
Devās atvieglot Mātes Latvijas ciešanas
N. Bankai ļoti spilgtā atmiņā ir notikumi pirms desmit gadiem: «Tās bija skaudras dienas Mātei Latvijai, un mūsu pienākums bija cīnīties par to, lai atvieglotu viņas sāpi. Atceros, iecavnieki bija apbrīnojami atsaucīgi. Nevienam nebija svarīgi, kā- das tautības vai ticības cilvēks līdzās. Īsā laikā braucienam uz Rīgu tika organizēta Iecavas kolhoza smagā tehnika. Arī tolaik bija dažādas grūtības, bet atradās gan degviela, gan cilvēki. Toreiz nevienam nebija pat prātā prasīt, kas par to būs.
Daļēji ir saglabājušies barikāžu dalībnieku saraksti. Piemēram, ar smago tehniku iecavniekus atbalstījuši Ilgvars Markevičs, Kārlis Grīnbergs, Haralds Mednis, Juris Vizulis, Nikolajs Bezprozvannijs, Andis Cielava, Valdis Kaptjugs un citi, kā arī Voldemārs Štendenbergs, kura diemžēl vairs nav šajā saulē.»
Vesti velteņi, malka un pārtika
N. Banka pati atradusies gan uz barikādēm, gan ceļā no Iecavas uz Rīgu un atpakaļ. Viņa braukusi uz kolhoza civilās aizsardzības noliktavu pēc velteņiem, kas bija nepieciešami barikāžu dalībniekiem, palīdzējusi organizēt malkas, pārtikas un barikāžu materiālu piegādi.
«Lai gan daudzi mūsējie bija uz barikādēm, darbs Iecavā tādēļ neapstājās. Organizējām dežurējošo maiņas, braucām mājās meklēt papildspēkus. Iecavnieku objekts bija pie starptautiskās telecentrāles. Tur mēs atradāmies kopā ar biedriem no Cēsīm, Valmieras, Limbažiem un Rūjienas,» tā N. Banka.
Barikāžu dalībniece par vissatraucošāko uzskata dienu, kad interfronte organizējusi mītiņu, bet virs Rīgas draudoši lidinājies helikopters. Tas viss tikai radījis barikāžu aizstāvjos papildu spriedzi. Savukārt ar patīkamām atmiņām N. Bankai saistās brīdis, kad uz barikādēm satikusi vidējo dēlu Raiti, kurš turpat dežurējis ar biedriem no toreizējā Fiziskās kultūras institūta.
Cer uz atmiņu stiprinošo spēku
Tautas frontē N. Banka nokļuvusi, aktīvi rosinot jaunekļu mātes uzstāties pret latviešu zēnu militāro dienestu ārpus Baltijas. N. Bankas vecākais dēls Artis dienestā ticis iesaukts neilgi pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā. Uzzinot, ka dēls nosūtīts uz radioaktīvā piesārņojuma skartām pilsētām – Čerņigovu, Gomeļu -, pēc tam nokļuvis Amūras apgaba- lā dzelzceļa darba rotā, māte sapratusi,– jādara viss iespējamais, lai arī citus latviešu puišus nepiemeklētu līdzīgs liktenis.
«Tagad mums ir brīvība, bet ikdiena sūra. Daudzi Rīgas aizstāvji pašlaik ir bezdarbnieki, daudzi pensijā ar minimāliem iztikas līdzekļiem. Tādēļ varbūt daļa no viņiem negrib nekur iet un satikties. Es tomēr aicinu – tiksimies, lai iedegtu atmiņu ugunskuru, kas mūs var stiprināt!» saka N. Banka.
