Pēdējā laikā pastiprinājusies interese par Bauskas ūdensdzirnavu dambju atjaunošanu.
Pēdējā laikā pastiprinājusies interese par Bauskas ūdensdzirnavu dambju atjaunošanu.
Kādreiz nelielo (līdz viena metra augstumam) dambīšu vietā paredzēts celt visai iespaidīgas hidrotehniskas būves.
Abas Bauskas ūdensdzirnavas varētu būt gandrīz 200 gadu vecas (precīzi nav zināms). 1823. gada «Latviešu Avīzēs», rakstā par Bausku, ir pieminētas divas ūdensdzirnavas un vienas vējdzirnavas. Arī 1840. gada pilsētas kartē ir iezīmētas abas vēlāk atpazīstamās ūdenssudmalas. Protams, kopš tā laika ir notikušas neskaitāmas dzirnavu ēku un dambju pārbūves. Kādreizējo dzirnavu lomu mūsu pilsētas saimnieciskajā dzīvē raksturo arī fakts, ka tolaik svarīgākajai un rosīgākajai ielai bija Sudmalu (Dzirnavu) nosaukums. Tā ir tagadējā Rīgas iela.
Plašs pakalpojumu klāsts
20. gadsimta sākumā Augšas dzirnavas piederēja vācietim Arvedam Štēbenam, bet Lejas – ebrejiem brāļiem Hofšoviciem. Abas sudmalas 20. gados apvienojās sabiedrībā «Savienotās dzirnavas», vēlāk tām mainījās gan īpašnieki, gan nosaukumi. Padomju okupācijas laikā tās tika nacionalizētas. Dzirnavas varēja uzskatīt par Bauskas lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem. Tajās ne tikai mala graudus, bet arī nodarbojās ar kokzāģēšanu, metāla un vilnas apstrādi, audumu un elektrības ražošanu u. c. Arhīvā saglabājies 1903. gadā tapušais brāļu Hofšovicu projekts, kas paredzēja pie Lejas dzirnavām izbūvēt čuguna un krāsainā metāla lietuvi, izveidot darbnīcu lauksaimniecības tehnikas remontam. Abās dzirnavās tika uzstādītas arī ar akmeņoglēm darbināmas tvaika mašīnas, lai procesu neietekmētu Mēmeles ūdeņu trūkums vai pārpilnība. 1916. gadā Bauska tika pie elektriskā apgaismojuma, jo dzirnavās ierīkoja strāvas ģeneratoru.
1932. gada februārī Lejas dzirnavas tika novērtētas par Ls 249000. Tolaik tās piederēja ūdensspēku izmantošanas akciju sabiedrībai «Hydor». Lejas dzirnavās 30. gados bija vairākas atsevišķas ēkas: dzirnavas, labības noliktava, elektrostacija, kalēju darbnīca, zāģētava, galdniecība, pārvaldnieka dzīvojamais nams un daudzas sīkākas ēciņas.
Postījumus rada plūdi
Augšas dzirnavās arī netrūka dažādu ēku: bija dzirnavas, atsevišķa ēka tvaika katlam, uzņēmuma kantoris, kase, krāsotava, divas dzīvojamās ēkas ar trīs dzīvokļiem (kopā 17 dzīvojamo istabu un trīs saimniecības telpas), vairākas noliktavas, staļļi un šķūņi. Šajās ēkās atradās arī telpas mazgātavai un ķīmiskai tīrītavai, elektriskai centrālei, vilnas kārstuvei, veltuvei un lupatu apstrādāšanas nodaļai, presēšanas un šķērēšanas nodaļai, žāvētavai un eļļas noliktavai.
Pēc 1928. gada vasaras plūdiem tika uzskaitīti Augšas dzirnavām nodarītie zaudējumi: sabojātas vairākas eļļas mucas, vilna aizpludināta pa kaktiem (jāpārmazgā 12 kilogramu vilnas), jāpārmūrē preses krāsns. Plūdos sabojāti seši pudi presētās papes un 100 kilogramu «preses bleķu», tvaika presei cilindrs sarūsējis, šķēru mašīnai atmircis uz valčiem līmētais tūks, divi krāsojamie kapara katli salocīti un apgāzti, sabojāti tvaika mašīnas manometri, elektriskie vadi un lampas, cietušas arī veļamās un mazgājamās mašīnas, sabojātas dzensiksnas. Aizskalots 20 pudu «mākslīgās vilnas» un divi vagoni akmeņogļu, lupatu spīķeris galīgi salauzts, jānojauc arī smagi cietusī veltuves ēka, daudzas citas telpas ir jāatjauno un jāpārkrāso. Aptuveni Ls 50000 vērtais dambis izpostīts 50 procentu apmērā. Kopējais zaudējumu apjoms – Ls 156273,75.
Abu dzirnavu dambji tolaik bija celti režģa konstrukcijā, tos katru gadu nācās atjaunot. Šajos dambjos tolaik bija izbūvēti arī speciāli plostu ceļi, līdz ar to migrējošās zivis varēja izmantot šos «vārtus». Vietējie zvejnieki tālab nesūdzējās par zivju trūkumu Mēmelē, augšpus dzirnavām.
