Mūsu bērnu dvēseles noskaņojums ir daudz svarīgāks par materiālām lietām. Pareizs un jauks apgalvojums, ko ikdienā īstenībā ignorējam…
Mūsu bērnu dvēseles noskaņojums ir daudz svarīgāks par materiālām lietām. Pareizs un jauks apgalvojums, ko ikdienā īstenībā ignorējam… Un tad parādās cilvēki, kas pierāda pretējo, ka nav mūsu sabiedrība tik zemē metama, domājam arī par bērnu dvēselēm.
Palīdzība un finansējums
Pagājušā gada rudenī Mežotnes pagastā tika nogalināta meitenīte. Turpat vien, savējo tuvumā, un, šķiet, tieši no labi pazīstama kaimiņa rokas. Dzīves realitāte, kuru pieņemt daudziem bija un ir grūti. Vardarbības jēdziens neietver vienīgi piekaušanu, izvarošanu, nogalināšanu… Vardarbība ir arī psiholoģiska, un šī trauma nedzīst tik viegli un ātri kā asinsizplūdumi uz ķermeņa.
Par šo tēmu «Bauskas Dzīvē» 2000. gada 25. oktobrī bija publicēts raksts, kurā tika aicināts palīdzēt šādas psiholoģiskas traumas guvušiem Bērzu skolas audzēkņiem un pedagogiem. Un palīdzību viņi saņēma.
Benita Svareniece, nevalstiskās organizācijas «Psiholoģis- kā atbalsta un izglītības centrs» vadītāja, tikās ar rajona Padomes galveno speciālisti sociālajos jautājumos Inu Krūmiņu. Psiholoģes bija gatavas sākt darbu Bērzu skolā, bet bija jārod finansējums. I. Krūmiņa to arī sameklēja: «Lai apmaksātu nodarbības ar individuāli visvairāk cietušajiem pieciem bērniem, papildu līdzekļus iedalīja Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības fonds. Pārējo nepieciešamo summu grupu darbam ar audzēkņiem un pedagogiem piešķīra rajona Padome no budžeta līdzekļiem.»
Psiholoģe Benita Svareniece 27. novembrī Bērzu skolā sāka strādāt ar audzēkņu grupām no divām klasēm, kā arī ar skolotājiem. Individuāli ar pieciem bērniem un jauniešiem, kuri Ilonai un arī viņas pāridarītājam bijuši vistuvākie un kuriem pārdzīvojuma smagums vislielākais, nodarbojās psiholoģe Evija Krišjāne.
Esi stiprāks un drošāks
Psiholoģijas nodarbību cikls Bērzu skolā beidzies janvārī. Saprotams, ka ieguvums un rezultāts nevar būt tik «taustāms» kā jauna recepte brokastu maltītei. Un tomēr…
Bērniem, ar kuriem psiholoģe Evija Krišjāne nodarbojās individuāli, pēc ilgstošajām sarunām tika jautāts: «Vai tev palīdzēja sarunas ar psiholoģi? Vai tu domā, ka tagad esi stiprāks, drošāks saskarsmē ar citiem, apkārtējiem? Vai tu gribētu vēl tikties ar psiholoģi?» Visi uz šiem jautājumiem atbildēja – jā. Kā jums, lasītāj, šķiet – vai tas jau ir «taustāms» ieguvums, ja bērns jūtas drošāks, ja viņš apzinās, ka saņēmis palīdzību?
Labāk izprast sevi un citu rīcību
Citāti no Bērzu skolas darbinieču pārdomām par sarunām ar psiholoģēm:
«Traģiskais notikums ar Ilonu uz visiem atstāja drausmīgu iespaidu. Sākumā bija neziņa, pēc tam bailes, tad sāpes par notikušo. Mani nepameta sajūta, ka es varēju kaut ko darīt, lai palīdzētu meitenei. Diemžēl viss notika tā, kā notika… Pēc tikšanās ar psiholoģi Benitu esmu labāk izpratusi sevi un dēlu, radusies pārliecība, kā dzīvot tālāk, kā vērst par labu arī manas un dēla attiecības. Paldies Benitai!»
«Esmu labāk izpratusi cilvēku rīcību, domas un sapņus neikdienišķās, krīzes situācijās. Paturot savas izjūtas tikai sevī, šķiet, ka sāp tikai man.»
Kā pārvarēt zaudējuma izjūtu
Viena no tēmām, kas pedagoģēm sarunās ar Benitu Svarenieci daudz palīdzējusi, – kā pārvarēt zaudējuma izjūtu. Kā atkal atsākt un turpināt dzīvi bez nemitīgām domām par zudušo. Un vienalga, kāds šis zaudējums būtu, – tuva cilvēka nāve vai kāda vērtīga vai mīļa lieta tev nozagta. Psiholoģe palīdzējusi izprast zaudējuma teoriju, un esot vieglāk šādas situācijas pieņemt, ja tās teorētiski pamato.
Skolotājas atzīst, ka ikdienas darbā ar audzēkņiem, protams, arī krīzes situācijās ļoti nomācoši un traucējoši ir tas, ka nemākam sevi distancēt no citu emocijām, no negācijām. Mēs «ielienam citu ādā un nespējam no tās vairs izlīst». Arī tas izrunāts Benitas nodarbībās.
Aizvien mazāk to, kas klausās
«Ikdienā katrs savu domu domājam, bet tagad mums tika dota iespēja dalīties ar citiem, atklāties. Saklausījām, ko domā kolēģi, tā raisās lielāka uzticēšanās. Un mūsos kāds klausījās! Tagad jau aizvien mazāk kļūst to, kuri klausās. Runā, runā, runā… sienām. Kas tu pats esi, kā tu uztver pasauli? Kam to izstāstīt? Ja mēs, skolotājas, jutāmies tik labi, kad mūsos klausās, tad taču arī citiem, arī bērniem un jauniešiem sagādā prieku tas, ka viņos ieklausās… Daudz, daudz šādu labu atziņu un pārdomu. Žēl, ka psihologa nav katrā skolā un katru dienu. Tas tiešām vajadzīgs. Ja valdībā mainīsies nostāja, varbūt būs mums Bērzu skolā arī psihologam pilna slodze un pilna alga, nevis 0,17 slodzes…» tā skolotājas.
Mācību iestādes direktore Ligita Novičonoka atzīst, ka gan bērni, gan skolotāji psiholoģēm ļoti uzticējušies. Viņas ir speciālistes, profesionāles, turklāt cilvēki «no malas», kam var droši atklāties, nebaidoties, ka, piemēram, tepat Bērzos kādā ģimenes lokā viņu problēmas tiks diskutētas. Katram nepieciešams ar kādu parunāt. Arī bērni grib izrunāties, ar saviem skolotājiem to ne vienmēr var – mācību stundās ir noteikta programma, nav laika, turklāt skolotājs dzīvo tepat kaimiņos un var kaut ko «pasūdzēt» vecākiem. Psiholoģe no Bauskas ar kaimiņu «būšanām» nav saistīta, un viņa šeit ir tieši tādēļ, lai uzklausītu.
***
Pēc piecdesmit gadiem nebūs nekādas nozīmes tam, kādā mašīnā jūs braucāt, kādu apģērbu valkājāt. Tomēr pasaule, iespējams, būs kļuvusi nedaudz labāka, ja jūs būsit jūtami ietekmējuši kāda bērna dzīvi.
