Strādājot Latvijas Valsts arhīvā ar nacistu okupācijas laika Bauskas pilsētas un apriņķa latviešu palīgpolicistu krimināllietām, civiliedzīvotāju represiju epizodes mijas ar liecībām par Sarkanās armijas karagūstekņiem pilsētā un apriņķī.
Strādājot Latvijas Valsts arhīvā ar nacistu okupācijas laika Bauskas pilsētas un apriņķa latviešu palīgpolicistu krimināllietām, civiliedzīvotāju represiju epizodes mijas ar liecībām par Sarkanās armijas karagūstekņiem pilsētā un apriņķī.
Bezmaksas darbaspēks
Straujais vērmahta uzbrukums Sarkanajai armijai 1941. gada vasarā radīja situāciju, kad ļoti daudzas Sarkanās armijas vienības un atsevišķi karavīri atpalika no karaspēka un tādējādi nokļuva gūstā. Viens no izveidoto latviešu pašaizsardzības vienību uzdevumiem bija aizturēt un nogādāt vērmahta rīcībā palikušos sarkanarmiešus. Viņus vēlāk ievietoja speciāli ierīkotās stacionārās karagūstekņu nometnēs, no kurienes tos varēja izprasīt dažādu darbu veikšanai. Šāda Bauskai tuvākā nometne (uz turieni konvojēja arī Bauskas apriņķī aizturētos sarkanarmiešus) atradās Jelgavā – «Stalag 350». Tās pārvaldei regulāri tika prasīts darbaspēks dažādu darbu veikšanai gan Bauskā, gan apriņķī, kā arī tika sniegti pārskati par karagūstekņu nodarbināšanu, apsardzi, nometināšanu, uzturu un apģērbu, arī par novērotiem un konstatētiem karagūstekņu pārkāpumiem.
Vairākums karagūstekņu 1941. gada nogalē un 1942. gadā tika nodarbināti pie apriņķa lauksaimniekiem (piemēram, Iecavas pagastā pie saimniekiem izvietoti 132 karagūstekņi, Skaistkalnes pagastā – 54, Bārbeles pagastā – 39), kā arī mežniecībās (piemēram, Vecumnieku pagasta Zvirgzdes mežniecībā – 97 karagūstekņi), 75 karagūstekņi strādāja akmeņlauztuvēs Iecavas pagastā. Karagūstekņi nelielā skaitā tika iesaistīti arī dažādos citos darbos. Piemēram, 1941. gada novembrī Bauskas pilsētas būvinženieris A. Bramanis izmantoja Mūsas tilta remontdarbos piecus karagūstekņus.
Par nepaklausību vai bēgšanu – nāves sods
Katrā Bauskas apriņķa policijas iecirknī ļoti precīzi tika uzskaitīti ne tikai nodarbinā- tie karagūstekņi, bet arī tie, kuri izmantoja viņu darbu. Tāpat tika fiksētas karagūstekņu izmitināšanas vietas un palīgpolicisti, kas veica apsardzi un uzraudzību.
Lielākās karagūstekņu izmitināšanas vietas – sava veida nometnes – mūsu apriņķī bija mežniecībās (Zvirgzdē, Vilku tīrelī, Kaulupē u. c.). Iecavas akmeņlauztuvēs nodarbinātie tika izmitināti Krājaizdevu sabiedrības namā.
Izstrādātās instrukcijas par apsardzi un uzraudzību noteica, ka piecu līdz desmit gūstekņu uzraudzība bija jānodrošina vienam latviešu palīgpolicijas «C» grupas sargam uzraugam.
Katrs gūsteknis bija brīdināts, ka atklātas nepaklausības, darba sabotēšanas un arī bēgšanas gadījumā viņš tiks nošauts. Tomēr reizi pa reizei atsevišķi gūstekņi izšķīrās par šādu rīcību. Piemēram, 1942. gada sākumā Bauskas apriņķa policijas 2. iecirkņa priekšnieks Rūdolfs Roze ziņoja Bauskas apriņķa un policijas priekšniekam Augustam Dzenītim par nekārtībām Kaulupes gūstekņu nometnē. Tās saistītas ar karagūstekņu Pjotra Čermišova un Alekseja Luškina veikto aģitēšanu un musināšanu uz atklātu nepaklausību. Abi vainīgie nekavējoties tika apcietināti un nogādāti Bauskā, kur, visticamāk, – nošauti.
Laiku pa laikam daži karagūstekņi tomēr nolēma bēgt. Masveidīgākā karagūstekņu mukšana notika 1942. gada pavasarī, kad Vecumnieku apkārtnē izbēgušo gūstekņu meklēšanai un aizturēšanai tika mobilizēti lieli latviešu palīgpolicijas spēki. Operācijas gaitā aizturēti seši bēgļi, kurus pēc tam nogādāja Bauskā. Tālākais šo cilvēku liktenis nav zināms, bet puslīdz droši var pieņemt, ka viņi tika nošauti kaut kur Bauskas pievārtē un turpat arī aprakti. Par to, kas veica gūstekņu nošaušanu, ir pretrunīgas liecības. Proti, čekas izmeklētāji pēc kara arestētajiem dažiem bijušajiem latviešu palīgpolicistiem izvirzīja apsūdzības šādos noziegumos. Savukārt apcietinātais bijušais Bauskas apriņķa un policijas priekšnieks A. Dzenītis pratināšanā atbildēja, ka šāda rīcība varēja būt vienīgi palīgpolicistu patvaļība, jo gūstekņi nebija latviešu palīgpolicijas īpašums un palīgpolicijai līdz ar to šādu tiesību nebija.
Tērpjas noslepkavoto ebreju drēbēs
1942. gada 27. jūnijā izdotajā rīkojumā par pārtikas līdzekļiem karagūstekņiem var lasīt, ka uzturam izmantojami pārtikas pārstrādes blakusprodukti un pārpalikumi (piemēram, kartupeļu mizas, kāpostu lapas, no kauliem vārīts buljons u. tml.), kas turklāt izsniedzami tikai pēc noteiktu darba izstrādes normu izpildīšanas. Savukārt laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» šad un tad tika publicēts Bauskas apriņķa un policijas priekšnieka atgādinājums un brīdinājums iedzīvotājiem nesniegt gūstekņiem aiz žēlastības maizi, jo «… kas pabalsta gūstekni, pabalsta mūsu ienaidnieku, paēdis gūsteknis nedomā par darbu, bet gan par nepaklausību…». Daudz labākā situācijā atradās tie gūstekņi, kuri strādāja laukos pie saimniekiem.
Gūstekņu apģērbšanai izmantoja nogalināto ebreju drēbes, kas 1941. gada vasarā un rudenī (kamēr gūstekņi vēl valkāja armijas frenčus) tika stingri uzskaitītas un nodotas vācu okupācijas iestāžu pārziņā un pēc tam izsniegtas pēc pieprasījumiem.
