Turpinām iztirzāt tēmu – vai viegli zem viena jumta sadzīvot divām paaudzēm.
Turpinām iztirzāt tēmu – vai viegli zem viena jumta sadzīvot divām paaudzēm.
Cienījamās vecmāmiņas Zigrīdas vēstule par gaidāmo kopdzīvi ar meitas ģimeni lika man atcerēties dažus piemērus no dzīves. (Vēstule bija publicēta 12. janvāra «Bauskas Dzīvē», 10. lappusē.) Nevajag pārsteidzīgi dzīvokļus dāvināt bērniem. Tad var notikt tā, kā Zigrīda raksta – neprasot padomu, visu izlems jaunā ģimene.
Vairāku paaudžu kopdzīve bija iespējama agrāk laukos, ne šaurā pilsētas dzīvoklītī. Turklāt, pagastā dzīvojot, Zigrīdai noteikti bija dārziņš, rūpes par to abiem ar vīru aizpildīja laiku un izaudzētais deva kādu labumu. Ko viņi darīs pilsētas dzīvoklī piektajā stāvā?
Mums, vecajiem, bieži šķiet, ka jaunie nedzīvo tik mīļi un tik gudri, kā mums gribētos. Savukārt bērnu acīs vecāki ir mazliet atpalikuši no dzīves un reālajām problēmām. Tāds ir paaudžu konflikts.
Atceros kādu jauku pāri vidējos gados. Viņi dzīvoja laukos, saimniekoja, audzināja bērnus, strādāja, cik spēja. Sievasmāte no pilsētas reizēm atbrauca ciemos. Līdz kādu brīdi izdomāja, ka varētu savu dzīvokli pārdot, pārcelties pie meitas un znota. Viņiem tika automašīna, bet… mājas miers bija pagalam. Znota saimniekošana sievasmātei nebija pa prātam. Viņa tik ilgi to grauza un grauza, kamēr vīrs no mājām aizgāja.
Kādā citā ģimenē pēc sievas nāves ienāca vectēvs. Netrūka viņam ne maizes, ne siltuma, pie vedeklas dzīvojot. Taču jaunajiem nebija vajadzīgs viņa padoms, palīdzība, un večuks jutās nelaimīgāks kā jebkad agrāk.
Vislabākās paaudžu attiecības ir tad, kad katrs var atļauties dzīvot savu dzīvi, nejaucoties un neuzbāžoties.
Vēlu Zigrīdai atrast labāko risinājumu!
M. SUPE, vectēvs un vecvectēvs Saulainē
