Laikraksta «Bauskas Dzīve» 22. janvāra numurā lasīju rakstu «Barikāžu dienās tauta bija stipra ar gara spēku» (1. un 3. lappusē), ka daudzi nav saņēmuši piemiņas zīmes.
Laikraksta «Bauskas Dzīve» 22. janvāra numurā lasīju rakstu «Barikāžu dienās tauta bija stipra ar gara spēku» (1. un 3. lappusē), ka daudzi nav saņēmuši piemiņas zīmes.
Šādu zīmju izsniegšanu vērtēju negatīvi, jo visiem taču neiedos. Kā var izvērtēt, kuram dot un kuram nedot? Brīvību izcīnīja tauta! Tātad – visi! Vai zīmi piešķirs cimdu adītājai un pankūku cepējai? Bez viņu devuma būtu bijis grūtāk! Vai tās piešķirs sievām, mātēm par negulētām naktīm, kad vīri un dēli bija Rīgā?
Lai nu kā – vienmēr būs kāds, kuram kaut ko neiedos. Kāpēc vairot neapmierinātību cilvēkos? Uz barikādēm taču gāja brīvprātīgi. Tas nebija izsludināts konkurss vai loterija, kur finālā apbalvos labākos. Varbūt lietderīgi katram jaundzimušajam uzreiz piešķirt kādu apbalvojumu, gan jau dzīves laikā kaut ko labu izdarīs?
Man šķiet, ka labākais apbalvojums ir brīvība. Tikai nevajag to jaukt ar visatļautību. Izpratne ir atkarīga no audzināšanas. Vienmēr nav jāvaino valsts. Žēl, ka daudzi ir aizmirsuši, kā bija pirms barikādēm. Neparko negribētu tos «labos» laikus atpakaļ. Dzīvot mūžīgos melos, stāvēt milzīgā rindā pēc pārtikas? Nu nē!
Esmu laimīga, ka vārdu Dzimtene var rakstīt ar lielo burtu.
Vienmēr būs nepatikšanas un problēmas. Mainās cilvēki, kuri ar tām saskaras. Viens beidz vaimanāt, otrs sāk. Un tā bez gala.
Kādā ētikas grāmatā ir rakstīts: «Novērojot sevi darbībā, mēs varam atklāt, ka parasti rīkojamies saskaņā ar iekšējo balsi, kas vai nu pavēl, vai aizliedz darboties. Šī iekšējā balss nav nekas cits kā sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir visa tā apzināšanās un zināšanas, kas nepieciešami jādara un jāpilda.»
Un vēl:
«Patiesi brīvs cilvēks spēj darīt to, ko pienākums prasa. Brīvam būt nav vieglāk, bet labāk. Vislielākā cilvēka brīvība ir brīvība izvēlēties labo.»
Mēs esam izvēlējušies labāko! Mēs esam brīvi!
Es noliecu galvu visu to cilvēku priekšā, kuri cīnījās uz barikādēm vai bija ar tām saistīti. Esmu laimīga, ka varu dzīvot un audzināt meitu brīvā Latvijā! Es mīlu šo zemi un valsti, jo valsts daļa taču esmu arī es. Mēs katrs!
Par to es neprasu nekādu apbalvojumu vai zīmi.
«Patiesa un īsta laime slēpjas dvēseles mierā un sirdsapziņas skaidrībā,» teikts kādā atziņā.
Paldies par labu audzināšanu jāsaka manai ģimenei, kura nav «iejūgusies» mantu kultā! Tīru sirdsapziņu nevar nopirkt ne par kādu naudu!
E. KALNIŅA Bauskā
