Nespēju bez sašutuma lasīt laikrakstā «Bauskas Dzīve» 15. janvārī publicēto rakstu «Piektā daļa rajona iedzīvotāju – nabadzībā» (4. lappusē).
Nespēju bez sašutuma lasīt laikrakstā «Bauskas Dzīve» 15. janvārī publicēto rakstu «Piektā daļa rajona iedzīvotāju – nabadzībā» (4. lappusē).
Tas ir ārprāts un bezkaunība, ja tiešām kāds – valsts vai pašvaldība – grasās piemaksāt slinkajiem, kuriem uz katru ģimenē neiznāk 21 latu lieli ienākumi mēnesī. Saprotu, daudziem klājas grūti, zinu, ka nav viegli skolot bērnus, smagi ir veciem cilvēkiem, ja piemeklē slimība un jāpērk zāles, taču esmu pret parastu blēdīšanos.
Turklāt uzskatu, ka rakstītais vispār nevar būt taisnība. Kāds pamatojums ir aprēķiniem? Kādas deklarācijas iesnieguši tie, kuri sevi sauc par trūcīgajiem? Dzīvoju laukos, un man šīs situācijas ir labi pazīstamas. Tos trūkumcietējus kā sēnes pie veikala var salasīt, kad viņiem ir izmaksāts pabalsts. Mans vīrs brauc uz nakts tirgu ar kartupeļu un kāpostu maisiem, lai būtu nauda un bērnus varētu palaist ekskursijā, samaksāt par elektrību un ieliet degvielu mašīnas bākā.
Arī mums gadās, ka nav maizītes mājās, taču es neskrienu uz pagastu diedelēt palīdzību. Visa ģimene – es, vīrs un abi bērni – no agra pavasara līdz vēlam rudenim strādājam. Jā, mums ir lopi, vistas, cūkas, zeme un arī pilns pagrabs. Laukos dzīvojot, patiesībā ir ļoti grūti ciest badu, ja vien pats cilvēks nav ārkārtīgi slinks. Turklāt lauku cilvēki ir izpalīdzīgi un nav skopi pret tiem, kuriem tiešām ir pienākusi nediena.
AUSMA
Brunavas pagastā
