Varētu domāt, ka Latvijas skolās līdz šī mēneša vidum neviens nelietoja narkotikas.
Varētu domāt, ka Latvijas skolās līdz šī mēneša vidum neviens nelietoja narkotikas. Par to gluži vienkārši nerunāja. Piepeši ar sensacionāla atklājuma pieskaņu šis fakts visos masu saziņas līdzekļos beidzot ticis nodots atklātībai.
Aptaujātie brīnās un plāta rokas – sak, neko tādu līdz šim nebijām dzirdējuši! Tie nelabvēlīgie, pagrimušu ģimeņu bērneļi – jā, viņiem tieksme pēc narkotikām tikpat kā iedzimta. Toties visi pārējie ir bez vainas, un prāts mierīgs. Jo «pārējie» galu galā pārstāv vairākumu.
Pievērt acis un izlikties problēmas neredzam – to mēs esam lieliski apguvuši. Nekā TĀDA pie mums taču nevar būt! Ja nu vienīgi tie daži simti gramu magoņu salmu, ko pāris reižu gadā pie izklaidīgiem sabiedriskā transporta pasažieriem atrod valsts lielākās muitas modrie ierēdņi un pavēsta kā «debesu brīnumu».
Taču situācija draud izvērsties traģiska, jo, kā liecina statistika, gandrīz 30 procentu bērnu un pusaudžu vismaz reizi mēģinājuši lietot narkotiskās vielas. Par līmes ostītājiem šoreiz nav runa, bet gan par tabletēm un šķietami «nevainīgo», daudzu prominenču intervijās apjūsmoto zālīti.
Piektdaļa puišeļu mūsu pilsētā pateiks, kur tādu manti- ņu var nopirkt un cik tā maksā. Mans pārsteigums bija milzīgs, kad uzzināju – marihuānas cigarete maksājot tikai vienu latu. Ja labi sarunājot, varot nopirkt lētāk. Vēl mazāk naudas jātērē, pērkot vienu uz trim.
Narkodīleri pārāk labi zina mūsu valsts likumus, lai atklāti piedāvātu mantu jebkuram – kur nu vēl mazgadīgam bērnam!
Nāk prātā saruna ar kādas mūsu rajona pamatskolas direktori. Lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem, ballīšu laikā mācību iestādes durvis parasti tiekot aizslēgtas. Svešiniekiem iekļūt skolā neesot iespējams. Reiz direktores uzmanību vestibilā saistījusi nepazīstama, eleganta dāma. Viņa šķitusi aizdomīgi jauna, lai būtu skolēna mamma, taču pietiekami pieaugusi, lai izrādītos kāda tīņa izredzētā. Administrācijas pārstāves jautājums «Ko jūs, lūdzu, gaidāt?» palicis bez atbildes, jo dāma graciozi «izslīdējusi» pa durvīm un apstājusies uz trotuāra. Drīz vien skolas personāls, turpinot novērot svešinieci, pārliecinājies, ka daiļavas rokassomiņā glabājas nelielas, brūnas cigaretes. Pieaugušie klienti par viņas atrašanās vietu acīmredzot jau iepriekš bijuši informēti, jo tirdzniecības darījumi ielas malā risinājušies itin veiksmīgi.
«Skolas no narkodīleriem sargā apsardzes firmas» – 29. janvāra «Jaunās Avīzes» numurā vēsta optimistisks virsraksts. Tālāk seko skaidrojums, ka tās esot desmit mācību iestādes Rīgā, kur apsardzes firmas nolīguši bērnu vecāki un skolu administrācija. Nav grūti iedomāties, ka šādu pakalpojumu var nodrošināt tikai prestižās turīgu vecāku atvašu skolās.
Kas notiks citur? Kā mēs pasargāsim bērnus no nelaimes? Es nezinu atbildi, turklāt baidos, ka daudz kas varbūt ir nokavēts…
